Līdz 1914. gadam to skaits vēl turpināja pieaugt – galvenokārt ekonomisku apsvērumu dēļ –, visbiežāk meklējot zemi savu viensētu izveidošanai, bet arī darbavietas pilsētās, iespēju mācīties tehniskajās skolās un augstskolās – apmēram 150 000 latviešu dzīvoja ārpus Latvijas teritorijas mūsdienu Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, arī Lietuvas teritorijā. Vēl vairāki desmiti tūkstoši gan politisku, gan ekonomisku apsvērumu dēļ šajā laikā dzīvoja Eiropā, Ziemeļamerikā un arī Dienvidamerikā, kur lielākās latviešu apmešanās vietas izveidojās Brazīlijā.
Latviešu skaitu ārpus Latvijas palielināja Pirmā pasaules kara bēgļu kustība. Tāpat līdz 200 000 Latvijas iedzīvotāju bija spiesti pamest dzimteni Otrā pasaules kara dēļ. Šie izceļotāji izveidoja t.s. “trimdas latviešu” kopienu Eiropā, ASV, Kanādā, Austrālijā un citur ar ļoti aktīvu sabiedrisko dzīvi, laikrakstiem, dažādām kultūras iestādēm.
Mūsdienās, atgriežoties pie atvērtu robežu situācijas, emigrācija kļuvusi par daudz apspriestu mūsdienu Latvijas parādību.
