Par Latvijas politisko mērķi kļuva pievienošanās NATO un Eiropas Savienībai. Tas bija stratēģisks process – nepārprotami un neatgriezeniski piederēt tam sadarbības virzienam, kas Latvijai vēsturiski bijis svarīgs arī pirms okupācijas.
Tiesa, kopējā Eiropas sadarbība bija gājusi daudzus lielus soļus uz priekšu un tādēļ Latvijai 1990. gados un 2000. gadu sākumā priekšā bija sarežģīts ceļš pašu māju sakārtošanai, lai varētu iestāties ietekmīgajās starptautiskajās organizācijās. Starptautisko organizāciju pārstāvju ierašanās Latvijā bieži vien tika vērtēta kā revidenta brauciens, vai arī dalība starptautiskajās organizācijās kā pašu neatkarības zaudēšana.
Diskusijas par vai pret dalību Eiropas Savienībā bija visai aktīvas, tomēr sabiedrības vairākums 2003. gadā nosliecās par labu dalībai Eiropas struktūrās. 2004. gadā Latvija kopā ar citām reģiona valstīm tika uzņemta ES un NATO. Svarīgākais ieguvums bija iespēja aktīvi piedalīties demokrātisko valstu sadarbības procesā, kā arī svarīgs, ietekmīgs drošības balsts.
Šodien, pēc gandrīz 15 gadiem, lai gan bieži varam dzirdēt Eiropas regulu kritiku, tomēr jau itin dabiski sajūtamies Eiropas politiskajā telpā un saprotam starptautisko drošības garantu vērtību.
