1941. gada 14. jūnijā Latvijas simt gadu ceļu šķērsoja traģisks zaudējums – padomju okupācijas laikā vienā dienā tika deportēti ap 15 000 Latvijas iedzīvotāju – daļu, lielākoties vīriešus, jau pavisam drīz nošāva, citus nometināja Sibīrijā. Liela daļa no šiem cilvēkiem bija aktīvi Latvijas politikā, uzņēmējdarbībā, kultūrā, spēka gados – 40–50 gadus veci un galvenokārt no Rīgas –, tādēļ dažkārt to apzīmē par Staļina mēģinājumu "nocirst galvu" tai Latvijai, kas bija 1920.–1930. gados veidota un attīstīta, tādējādi nodrošinot ceļu PSRS iecerēm.
Gandrīz 40% no deportētajiem mira izsūtījumā.
25. martā tiek atzīmēta gadadiena kopš lielākās padomju okupācijas varas īstenotās deportācijas 1949. gadā. Lai novērstu pretošanos okupācijas režīmam, vienā dienā – 1949. gada 25. martā – no Latvijas tika izsūtīti ap 42 000 cilvēku – aizturēti, iesēdināti lopu pārvadāšanai domātos vagonos un nosūtīti uz Sibīriju un citiem attāliem novadiem PSRS rūpīgi plānotās operācijas "Krasta banga" ietvaros.
42 000 ir šokējošs skaitlis – tik daudz iedzīvotāju nedzīvo nevienā, pat lielākajā Latvijas lauku novadā, tik iedzīvotāju dzīvo, piemēram, Jūrmalas pilsētā. Operācija "Krasta banga" tika rūpīgi gatavota no 1949. gada sākuma – organizējot bruņoto spēku, autotransportu un dzelzceļa transportu, sastādot izsūtāmo personu sarakstus, kā arī nosakot vietas, uz kurām izsūtāmie tiks pārvietoti. Tika noorganizētas 3005 operatīvās grupas, kurās bija vairāk nekā 14 000 militārpersonas un iekšlietu darbinieki, un katrai grupai bija jānogādā uz sagatavotajiem vilcieniem 3–4 ģimenes. Pirmais dzelzceļa vagonu sastāvs uz Sibīriju tika nosūtīts no Ropažiem 25. marta pēcpusdienā, pēdējais papildešelons – 30. marta rītā.
Deportācijas galvenais mērķis bija novērst iedzīvotāju pretošanos laukos un ar iebiedēšanas palīdzību piespiest zemniekus iestāties kolhozos.
14. jūnijā deportēto atmiņu stāsti
Materiāls pirmo reizi publicēts LSM.lv 2018. gada 31. oktobrī.
