Latvieši Krievijas cara armijā ir bijuši vienmēr. Kā profesionāli virsnieki viņi lielākoties tajā parādās 19. gadsimta otrajā pusē. Turklāt tas notiek diezgan masveidīgi. Par šo topošās latviešu nācijas elementu mēs līdz šim neko neesam zinājuši.
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš vērtēja: "Latvijas dēli ir bijuši lieliski karotāji. To mēs zinām. Mēs daudz ko zinām par latviešu strēlniekiem, bet mēs ļoti maz zinām par to, kāda bija latviešu virsnieku paaudze, kas karoja Krievijas Impērijas karaspēka sastāvā."
Šo zināšanu robu, vācot materiālus vairāku desmitu gadu garumā no Latvijas arhīviem un Krievijas militārās vēstures arhīva, aizpildījis vēsturnieks, profesors Ēriks Jēkabsons. Viņš izdevis monogrāfiju "Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā. 19. gadsimta otrā puse ‒ 1914. gads". Izrādās, tolaik šajā armijā bijuši pat tūkstošiem latviešu izcelsmes virsnieku.
Jēkabsons norādīja: "Viņi piedalījās visos Krievijas bruņotajos konfliktos, sākot no Turcijas un beidzot ar Japānu, Vāciju un tā tālāk. Piedalījās visos tajos procesos, kas bija aktuāli 20. gadsimta sākumā. Tīri latviešu izcelsmes (abi vecāki latvieši) Krievijas armijas ģenerālleitnants Kalniņš bija Krievijas militārais atašejs Osmaņu impērijā. Šie amati, šie sasniegumi, kurus Krievijas bruņotajos spēkos ieņem latviešu izcelsmes cilvēki, ir pārsteidzoši."
Monogrāfijā atspoguļotie fakti palīdz mūsdienu sabiedrībai izprast sarežģītos procesus, kādos veidojās latviešu nācija un nobrieda tās valstsgriba.
"Atšķirībā no Lietuvas, kur bija samērā zems izglītības līmenis, šeit cilvēki bija sagatavoti mācīties tālāk, iegūt sev labu civilo izglītību. Bet tam vajadzēja līdzekļus. Vecākiem šo līdzekļu trūka, savukārt karaskolas bija par brīvu," skaidroja vēsturnieks.
Iegūstot izglītību karaskolā, automātiski tika iegūts cienījams statuss sabiedrībā. Darbs ar labu algu un vēlāk arī pensija.
"Ja mēs paskatāmies uz Krievijas impērijas plašumiem, tad mēs redzam to, ka 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumam mežsargi, skolotāji, ārsti un tā tālāk, – no Vladivostokas līdz Eiropai ir ļoti daudz latviešu uzvārdu. Tas ir saprotams. Viņiem trūkst vietas šeit. Amati Baltijas guberņās ir ierobežotā skaitā vietējo tautību pārstāvjiem, un viņi dodas, kur ir iespēja, karjera, un šinī gadījumā arī virsnieki tādi paši. Aizmirstā vai neminētā latviešu inteliģence. Andrejs Pumpurs ir viens no viņiem," norādīja vēsturnieks.
Jēkabsons uzsvēra, ka ir jāpēta visas mūsu vēstures lapaspuses, turklāt šī nemaz nav tik melna.
"Tikai izprotot visu latviešu nācijas segmentu, darbību, motīvus, mēs spējam saprast arī mūsu vēsturi kopumā," viņš pauda.
Viņš arī skaidroja, ka šādu cilvēku dēļ, iespējams, latviešiem veiksmīgāk izdevās karot Neatkarības karā.
Līdz ar monogrāfijas izdošanu Jēkabsona pētījumi nav beigušies. Šobrīd viņš raksta jau nākamo grāmatu, kas būs veltīta 1. pasaules karam.
