Pirmdien, 14. jūnijā, apritēs 80 gadi kopš 1941. gada deportācijām, kurās uz ieslodzījuma un nometinājuma vietām izveda vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju.
Vēsturnieks Gints Zelmenis stāstīja, ka 1940. gadā, kad ienāca Sarkanā armija un Latvija tika okupēta, burtiski no pirmajām nedēļām sākās represijas. Sākotnēji tika arestēti atsevišķi cilvēki. “Vienkārši pazuda, jo par viņiem tajā laikā vienkārši nebija zināms. Cilvēks ir, un tad pēkšņi atnāk pakaļ, un viss, nav nekādas informācijas, kur viņš ir palicis,” pastāstīja Zelmenis.
Tad represijas pieņēmās spēkā, līdz 1941. gada jūnijā sasniedza kulmināciju deportāciju veidā.
Padomju Savienībā jau trīsdesmitajos gados bija pieredzētas līdzīgas represijas, bet Latvijā tolaik tas bija kas nepieredzēts.
No vagona izmestās zīmītes
Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas nelikumīgi izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Naktī no 13. uz 14. jūniju vīriešus, sievietes un bērnus dzina vilcienu vagonos, lai izvestu uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām.
Tuvojoties Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, Latvijas Radio stāsta par septiņiem aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aprakstītus papīra gabalus deportētie, visticamāk, no vilciena meta ārā kādu gabalu no izsūtīšanas stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik palikušo atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā.
Ja zināt ko vairāk par zīmīšu autoriem, to saņēmējiem vai Jūsu rīcībā ir atšķirīgi fakti, lūdzu, sazinieties ar Latvijas Radio Ziņu dienestu [email protected]
“Turklāt Latvijā tas bija ļoti liels šoks no tāda viedokļa, ka par 30. gadu otrās puses represijām Padomju Savienībā bija diezgan maz informācijas Latvijā.
Jo Ulmaņa laika cenzūra darbojās citstarp arī uz to, ka par Padomju Savienībā notiekošajām represijām, par tā saucamo Lielo teroru Latvijas avīzēs praktiski nekā nav. Tā bija apzināta politika, lai tā laika politiķu izpratnē neprovocētu Padomju Savienību. Kā zinām no vēstures, tas nekādā veidā netraucēja Padomju Savienībai okupēt Latviju,” sacīja Zelmenis.
Vēsturnieks zināja stāstīt, ka absolūtajam vairākumam izsūtīto notiekošais bija pilnīgs pārsteigums. Vien daži bija baumu līmenī dzirdējuši par gaidāmajām represijām, bet uzskatīja, ka tā nevar notikt.
Savukārt par sabiedrības reakciju uz deportācijām no arhīvu dokumentiem īsti uzzināt nevar. Galvenais informācijas avots par to ir cilvēku atmiņas.
“Ir zināmi gadījumi, kad kaimiņi atveda un iedeva kādus apģērba gabalus vai pārtiku. (..) Tas kaut kādā mērā palīdzēja dažiem vismaz sākumā izdzīvot,” skaidroja vēsturnieks.
Viena no 1941. gada liecībām ir zīmītes, ko izsūtītie paguva uzrakstīt un izmest no vagoniem. Atrastas gan tikai septiņas šādas atvadu zīmītes.
To atrašana un saglabāšanās ir liels pārsteigums vēsturniekiem: “Es domāju – tas ir vislielākais pārsteigums.
Un es domāju, ka tas reālais zīmīšu skaits, ko cilvēki mēģināja mest pa logu, bija stipri lielāks. Vienkārši līdz mums ir nonākušas tās, kas tika atrastas.”
Stāsti "No vagona izmestās zīmītes"
