Diskusijā bija aicināti piedalīties: juriste un politiķe Ilma Čepāne, tālaika Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova palīdze Kārina Pētersone, politiķis un Latvijas Tautas frontes frakcijas priekšsēdētājs Jānis Dinevičs, žurnālists un Latvijas Republikas Augstākās padomes Preses centra vadītājs Aleksandrs Mirlins. Sarīkojumu vadīs sociālās atmiņas pētnieks, komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns.
Pirms 30 gadiem de facto vēl pastāvēja Padomju Latvija, te atradās PSRS karaspēka daļas. Tautas nobalsošanā piedalījās 1 666 128 (87,56%) balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju, no kuriem 1 227 562 (73,68%) izvēlējās atbildi “jā”, bet 411 374 (24,69%) atbildēja “nē”. Aptaujā piedalījās arī PSRS karaspēka daļās pierakstītie Latvijas Republikas pastāvīgie civiliedzīvotāji. Tas bija pēdējais balsojums, kurā pēc padomju okupācijas perioda piedalījās visi astoņpadsmit gadu vecumu sasniegušie iedzīvotāji un pirmā tautas nobalsošana pēc neatkarības atjaunošanas.
1991. gada tautas aptaujai par Latvijas neatkarības atjaunošanu bija sarežģīts starptautisks un iekšpolitisks konteksts. Starptautiski bija nepieciešams spert soli pretim rietumvalstu ieteikumiem sarīkot tautas nobalsošanas, lai it kā apstiprinātu 1990. gada pavasarī pieņemtās Baltijas valstu neatkarības deklarācijas.
Iekšpolitiski 1991. gada janvāri raksturoja barikāžu laiks – tautas mobilizēšanās un plaši aizsardzības pasākumi pret iespējamo PSRS bruņoto spēku iejaukšanos ceļā uz pilnīgu Latvijas neatkarību. Kā atbildes reakcija bija PSRS valdības 1991. gada janvārī pieņemtais lēmums rīkot referendumu par PSRS saglabāšanu, plašāk pazīstamu kā 1991. gada 17. marta referendumu. Baltijas republiku valdības, kas 1990. gada sākumā bija deklarējušas savu valstisko suverenitāti, izšķīrās par neatkarīgu tautas aptauju rīkošanu, tādējādi apsteidzot šo pasākumu.
