Starpkaru periods ir Latvijas preses sazaļošanas laiks jaunā kvalitātē, kad preses izdevumu ir ļoti daudz. Savi preses izdevumi ir daudzām organizācijām, protams, arī politiskajām partijām. Ir arī neatkarīgā prese. Populārais priekšstats ir, ka ir Antona un Emīlijas izveidotā Benjamiņu impērija, un tad ir visi pārējie.
Lai saprastu laikmetu labāk, jāatceras trīs lieli notikumi – reformācija, kas izplatīja latviešu valodu, dzimtbūšanas atcelšana, kas radīja latviešiem nepieciešamību pēc preses, un Latvijas valsts dibināšana – kas ir priekšvēsture preses attīstībai 20.–40. gados, norādīja Dimants:
"Pirmo reizi Latvija ir valsts un, protams, līdz ar to arī arī presei ir jauni uzdevumi – skatīties uz Latviju kā uz valsti gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski, starptautiskā politikā. Tas ir tas ārējais ietvars," viņš skaidroja.
"Ja mēs skatāmies iekšējo attīstību, tad jāuzsver "Jaunākās Ziņas", jo tas ir vienīgais laikraksts, kas ir pārmantots no pirmskara laika, kas sekmīgi pārdzīvo, jo neevakuējas atšķirībā no citiem lielajiem laikrakstiem, uzkrāj kapitālu, izdod arī laikrakstu krievu valodā un piedalās arī vienīgās latviešu avīzes izdošanā vācu okupācijas laikā kopā ar Fridrihu Veinbergu," viņš stāstīja.
Dimants vērtēja, ka preses vēsturi šajā laikā var skatīt kā "Jaunāko Ziņu" konkurentu vēsturi, jo "Jaunākajām Ziņām" ir tik liela tirāža, ka tā ir lielāka nekā visām pārējām dienas avīzēm kopā.
"Pirmais konkurents ir "Latvijas Sargs", tas ir laikraksts, kas īstenībā sāka iznākt Liepājā. Tur, kur ir padomju valdība. Tas ir arī nopietns izdevums redaktora Artura Krodera vadībā. Viņš gan vēlāk kļūst autoritārā virziena pārstāvi, bet tajā laikā arī [Kārlis] Ulmanis ir demokrāts, kā mēs labi zinām," skaidroja profesors.
Konkurenti bija ļoti dažādi, – līdz 1934. gada 15. maijam aktīvi darbojas arī partiju prese. Būtībā šie divi periodi ir jānodala – līdz 15. maijam un pēc.
"Es teiktu, Latvijas preses zelta laikmets, es pat lietotu šādu apzīmējumu, tas ir līdz 15. maijam,
tad ir arī preses brīvība, ir liberāls Preses likums. Katrā ziņā pēc 15. maija sarūk arī izdevumu skaits, protams, likvidētas partijas, likvidēta arī preses brīvība, faktiski visa prese ir unificēta," uzsvēra Dimants.
Pirms tam bija ļoti liela izdevumu bagātība, gan kultūras, literatūras, arī politiskā daudzveidība. Jāizceļ arī mazākumtautību prese, piemēram, ebreju dienas laikraksts, kas iepriekš neiznāca regulāri. Ar "Jaunākajām Ziņām" konkurēja arī laikraksts "Pēdējā Brīdī" – vēl viens neatkarīgs izdevums, kas "Jaunākajām Ziņām" lika pat pārkārtoties, modernizēties.
No partiju izdevumiem profesors atzīmē Latviešu zemnieku savienības "Brīvo Zemi", kurā ir pat atsevišķa rubrika par partijas dzīvi. Tāpat ir arī "Sociāldemokrāts", kas ir LSDSP [Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas] laikraksts.
Būtībā partijas izdevums, kā nacionāls apvienības izdevums, ir arī "Latvis", ko izdod Arveds Bergs, kurš formāli gan tā netika saukts, taču bija skaidri redzams, jo Bergs bija arī partijas vadītājs, norādīja Dimants.
Starpkaru periodā populāri bija avīžu romāni, katrā numurā rakstnieki gan "Jaunākajās Ziņās", gan "Atpūtā" publicēja romāna nodaļu.
Dimants stāstīja:
"Tie faktiski bija tādi, kā mēs teiktu, – seriāli. Mūsdienās mēs par televīzijas seriāliem runājam, toreiz tas viss notika avīzēs un žurnālos."
"Faktiski Benjamiņi kļuva par miljonāriem tikai ar šiem diviem izdevumiem, tātad varēja būt neatkarīga prese un varēja būt bizness presē. Protams, ir saglabāts arī tas, ar ko vispār [Antons] Benjamiņš sāka "Jaunākās Ziņās", tās ir īsās ziņas un kodolīgāks, koncentrētāks izteiksmes veids," vērtēja profesors.
Pateicoties tematiskajām lappusēm par zinātni, veselību, dabu, avīze bija saturā bagāta, informatīva, tur bija daudz lasāmvielas, vērtēja Dimants:
"Respektīvi, viņi faktiski sintezēja, kā es saku, gan kvalitatīvu izdevumu, gan populāru izdevumu iezīmes. Visu laiku Antons centās tās balansēt. Emīlija atkal ļoti sekmīgi vadīja lielā mērā "Atpūtu", bet "Jaunāko Ziņu" kursu vadīja Antons Benjamiņš pats."
Savukārt Ulmaņa laikā, pēc 15. maija, par vispopulārāko kļuva izdevums "Sētā un Druvā", ko izdeva Lauksaimniecības kamera, stāstīja profesors. To varētu salīdzināt ar mūsdienu "Praktiskais Latvietis" un "Mans Dārzs" izdevumiem.
Lai gan viedokļi atšķiras par to, cik ātri drukātās preses saturu un apjomu būtiski ietekmēja radio attīstība, taču tas nenoliedzami mainīja situāciju presē, norādīja Dimants.
"Es teiktu, ka jau 30. gadu beigās radio Latvijā bija kļuvis par masu mediju. It sevišķi, sākoties Otrajam pasaules karam. Karš vienmēr ir tāds, kā tagad saka, "trigeris", kurš izraisa interesi par notikumiem karā. Sakarā ar kara sākumu iedzīvotāji ļoti klausījās radio. Radio jau tad kļūst par galveno ziņu mediju," secināja Dimants.
