„Mēs, šī raidījuma veidotāji, visupirms vēlam brīvību Latvijai, brīvību Baltijai, un lai mūsu vienīgais grēks ir šī zeme, kas mūsos plūst kā ieelpots gaiss…” 1990. gada janvārī ēterā savā raidījumā "Gadsimtu grieži" sacīja žurnāliste Ingrīda Ābola.
Tas ir viens no ļoti nedaudziem Atmodas laika sabiedriski politisku raidījumu ierakstiem, kas saglabājušies radio fonotēkā.
Izzini vairāk!
Kāda ir žurnālistu un mediju loma šodien? Mūsdienu sabiedrībā vajadzība pēc kopīgas identitātes ir daudz augstāka nekā pēc informācijas. Saruna ar pētnieci Olgu Procevsku par mūsdienu inteliģenci.
„Gadsimtu grieži” ēterā nonāca 1988. gada pavasarī, skanēja sestdienu vakaros un aicināja vēsturniekus uz sarunām, piemēram, par 1940. gada notikumiem Latvijā, daudzpartiju sistēmas izzušanu Krievijā, pamazām sāka runāt par izsūtīšanām, leģionāriem un mežabrāļiem.
„Nāca dienā pa desmit cilvēkiem, kuri bija bijuši izsūtīti, stāvēja rindā, bija izslāpuši to visu pateikt ēterā! Un cilvēki gribēja to klausīties,” šodien atceras ilggadējā Latvijas Radio žurnāliste. Uz jautājumu, cik viegli tolaik šādas tēmas bija dabūt ēterā, viņa atbild: „Nu, kad galvenais redaktors vēl nebija Labanovska kungs, tad nebija viegli. Tad bija daudz kas jāizgriež. Iepriekšējās galvenās redaktores vārdu es nesaukšu. Bet, saproti, kaut kas jau tajā gaisā kustējās.”
Ābolas pieminētais Rišards Labanovskis no 1986.gada bija Latvijas Radio Aktuālo problēmu redakcijas galvenais redaktors.
„Bijusī Propagandas redakcija, kopā ar ziņām tā bija bezmaz galvenā ideoloģiskā redakcija radio mājā. Nu, mēs to pārtaisījām drusku citādāk,” viņš iesaistās sarunā.
Labanovski viņa kolēģes sauc par „mūri”, kas 80. gadu beigās reizēm ļāva apiet cenzorus, kam bija jāatrāda ikviens raidījums.
„Gribu pieminēt savu tā saucamo „cīsiņu raidījumu”,” ierunājas Ingrīda Ābola.
„Cīsiņu raidījums”, kas diemžēl arī nav saglabājies (daudzām tā laika ierakstu lentām pārraksīts pāri, citas vienkārši pazudušas), bijis Ingrīdas Ābolas 1989. gada stāsts par Valmieras Gaļas kombinātu. Ābola stāsta, ka kādi darbinieki viņai atnesuši dokumentus, ka tur ražo arī cīsiņus, kas līdz "vienkāršajai tautai" nemaz nenonāk.
„Tie dokumenti bija man priekšā, es to raidījumu uztaisīju, mēs ar Rišardu to noklausījāmies, es atstāju un aizbraucu uz Vāciju. Rišards bija aizgājis pie cenzores, un viņa bija teikusi, ka to nevar raidīt. Bet Rišards bija pateicis, ka tas raidījums skanēs. Un izskanēja arī,” atceras žurnāliste.
Līdzīgu stāstu atminas kolēģe Lia Guļevska, kura 80. gadu otrajā pusē veidoja raidījumu "Mājas svētība". Viņu aizsūtīja veidot sižetu par bunkuriem, ko būvēja radioaktīvu vielu glabāšanai. Strādnieki bažījās, ka materiālu trūkuma dēļ tie varētu neizturēt slodzi.
“Tas raidījums noskanēja, un es saprotu, ka tad Rihardam bija diezgan lielas pārrunas ar augstākām instancēm – kāpēc, ar kādām tiesībām viņš to ir atļāvies,” stāsta Guļevska.
„Tur jau varbūt nav liela mana varonība – kad tuvojās 1986., 87., 88. gads, tad jau visi cilvēki bija daudzmaz pārņemti,” piebilst Labanovskis. „Direkcijā un raidījumu daļā jau arī nesēdēja galīgi trulie. Pēc instrukcijas nedrīkstēja raidījumu laist gaisā, ja uz vāciņa nebija cenzora zīmoga. Bet šad tad es tajā vietā uzliku savu parakstu, ka raidījums var „iet” bez cenzora, uzņemoties atbildību, ka ziepes var būt. Nu, dažādas pārrunas jau pēc tam reizēm bija…”
Dubulta satura kontrole vēl līdz 80. gadu beigām bija radio ziņās, kur katrs ziņu raidījums bija jāapstiprina gan galvenā redaktora vietniekam, gan cenzoram.
„Bet arī cenzūrā mainījās attieksme. Iestādi, ko viņi pārstāvēja, oficiāli sauca par Galveno literatūras pārvaldi, un arī cenzori bija dažādi cilvēki. Nāca citas paaudzes cenzori. Piemēram, Ināra Mikažāne – viņa vairs nebija veco laiku cenzors un bieži vien piemiedza acis,” atceras toreizējā ziņu žurnāliste Zaiga Grīnberga.
Radio žurnālisti piekrīt, ka būtisks lūzumpunkts ētera atļaušanās ziņā bija leģendārais Radošo savienību plēnums 1988. gada jūnijā. To ierakstīja gan televīzija, gan radio, iepriekš nezinot, ka tieši te Mavriks Vulfsons pateiks vārdus "...[tas bija] starptautisko normu rupjš pārkāpums un, runājot varbūt svešā valodā, Latvijas varmācīga okupācija (aplausi).”
Bijušais radio Aktuālo problēmu redakcijas galvenais redaktors Rišards Labanovskis, kurš tolaik vadīja arī radio raidījumu „Rezonanse”, ir pārliecināts, ka tieši žurnālisti bija tie, kuri sagatavoja Atmodu.
„Mans princips gan kā žurnālistam, gan kā redakciju vadītājam, bija ne tikai pašam sludināt - jo tas bija "slideni".
Jūs zināt padomju propagandas pamatpostulātu: muļķi nesapratīs, gudrie noklusēs, drosmīgos iesēdināsim. Tad nu mums vajadzēja balansēt starp "noklusēšanu" un "iesēdināšanu".
Tālab, lai atvieglotu mūsu tendenci vēstīt un sludināt saprātu, mēs aicinājām uz saviem raidījumiem cilvēkus, kuriem bija autoritāte sabiedrībā, kuri nebija atradinājušies patstāvīgi domāt tajos ilgajos sociālisma gados. Kuri bija apveltīti ar cilvēcisku krietnumu un godaprātu. Tādā veidā varēja daudz ko pateikt, lai gan, protams, bija jāņem palīgā Ēzopa valoda. (..) Filozofs Augusts Milts, Ita Kozakeviča, Sandra Kalniete, Pēteris Laķis, Ilze Ostrovska, Ilga Kreituse, Eduards Berklavs, Ilmārs Lazovskis, Vilnis Zariņš..." uzskaita žurnālists.
„Man patika, kā Eduards Pāvuls teica: meitiņ, ir ļoti laba sajūta, ka var „ielikt kloķi”. Un mēs to „kloķi” likām visādos veidos – gan tiešos, gan Riharda pieminētajā Ēzopa valodā, kur cenzors pie teksta nevarēja piesieties, bet klausītājs visu saprata," piebilst Lia Guļevska.
Radošās inteliģences un mediju būtisko savstarpējo ietekmi ilustrē arī Ingrīdas Ābolas atmiņas par aktieru piketu 1989. gada 6. martā pie Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas pret preses brīvības ierobežojumiem.
„Uz plakāta bija rakstīts „Rokas nost no žurnālistiem”, tur bija žurnālistu vārdi, arī mūsējie. Kad „melnā berta” piebrauca un viņus savāca, Skanis bija dabūjis pa galvu, Liedskalniņa bija bļāvusi „vēl uzspēlēsim mašīnā”, arī Dumpis tika savākts…. Tāds tracis izcēlās!" emocionāli atceras Ābola.
