Brīdinājums!
Rakstam pievienotajos fotoattēlos redzami nepatīkami skati.
Kā zināms, dzeguzes bezmaz visā pasaulē ir īpaši slavenas tieši ar to, ka pašas nelolo savus mazuļus. Rūpes par dzeguzēniem viņas uzveļ dažādu mazputniņu pleciem. Dzegužu bērnu audžuvecāki Eiropā var būt vairāk nekā 20 kukaiņēdāju putnu sugas - sarkanrīklīte, peļkājīte lukstu čakstīte, erickiņš, dažādi ķauķi, cielavas, čipstes un vēl citi nelieli zvirbuļveidīgie lidoņi, kuru perēkļos šie ligzdošanas parazīti iemāna savas olas.
Dažādas dzeguzes dēj dažādi (bet nemainīgi) krāsotas olas, katra – tādas, kas pigmentētas līdzīgi viņas bērnus aprūpējošo saimniekputnu olām.
Sezonas laikā dzegužu mātītes kopējais izdēto olu skaits – svārstīgs: deviņas līdz piecpadsmit (nereti vēl vairāk). Vienā svešā ligzdā nonāk tikai viena dzeguzienes ola.
Ligzdošanas parazītam vajag iedabūt (iedēt vai ielikt) olu ne tikai atbilstošā ligzdā, bet arī noteiktā laikā – ne par agru, ne par vēlu. Lai to nodrošinātu, dzeguziene procesa iesākumā sameklē nesen uzvītu potenciālo saimniekputnu ligzdu un tad slapstās tās tuvumā, vērojot notiekošo, gaidot nolūkotajā perēklī parādāmies pilnu dējumu.
Kad pienācis īstais laiks, notiek olas iemānīšanas process, kurā parasti iesaistīts arī dzegužu tēviņš, kurš demonstratīvi novērš abu ligzdas saimnieku uzmanību, cenšas aizvilināt viņus pēc iespējas tālāk no perēkļa. Līdzko mātītei šķiet, ka nekas neliedz rīkoties, putns nedaudzu sekunžu laikā iedabū (proti, iedēj vai ieliek) ligzdā savu olu, paķer knābī vienu saimniekputnu olu un vārdu tiešā nozīmē laižas lapās.
Raksturīgi, ka putniem uz perētāja vēdera olu inkubācijas laikā atrodas neapspalvoti laukumiņi – katrai olai atbilstoši savs. Tāpēc mazputniņi zina (pareizāk sakot, jūt), cik olām jābūt viņu ligzdiņā. Tātad: ja viena nākusi klāt, vienai – jāpazūd. Lūk, iemesls, kāpēc dzeguze no saimniekputnu ligzdas vienu olu savāc (pēc tam to norij vai izmet)!
Dzeguzes olai, pateicoties mātītes fizioloģiskām īpatnībām, vajag relatīvi īsu perēšanas laiku. Tas ilgst nepilnas divas nedēļas. Bet audžuvecāku dēto olu inkubācijai nepieciešamais periods ir garāks.
Šopavasar dzegužu Latvijā bija relatīvi daudz. Pateicoties tam (un arī sava dēla vērīgumam), beidzot varēju personīgi mazliet tuvāk iepazīties ar savdabīgo dzīvnieku – dzeguzes bērnu jeb dzeguzēnu. Laiks iepazīstināt jūs.
Sākšu ar paziņojumu, ka dzegužu bērni, tāpat kā viņu audžu putnu mazuļi pieder ligzdguļiem – izšķiļas pliki un neattīstīti. Tomēr ikviens tik tikko pasaulē nācis dzeguzēns jau ir pietiekami stiprs, lai spētu uzdabūt uz muguras un pacelt par sevi divreiz lielāku svaru. Viņš bez lielām problēmām izgrūž no ligzdas visas saimnieku olas un arī mazuļus, kas jau izšķīlušies. Tas notiek instinktīvi. No izgrūstajām olām nekas nešķiļas, izgrūstie mazuļi nosalst.
"Izgrūšanas" reflekss apslāpst dzegužu pēcnācēja dzīves dažu pirmo dienu laikā. Palicis perēklī viens, putnēns, protams, saņem ligzdas saimnieku, kas nu kļuvuši par viņa audžuvecākiem, visu sarūpēto ēdmaņu.
Dzeguzes mazulim nav paredzēts ilgi būt mazam. Par to liecina dzīvnieciņa neremdināmā apetīte. To demonstrē barotājus provocējoša – koši oranža – relatīvi lielā knābja iekšpuse. Par ēdiena diedelēšanu liecina arī cirkstināšana un spārnu tricināšana.
Rijīgais dzeguzēns tiek čakli jo čakli barots. Dažādu kukaiņu skaits ligzdas apkārtnē rūk.
Kurš daudz ēd, tam daudz jākakā. Tāpēc audžuvecāki visai bieži, iegrūduši lolojuma mutē kārtējo ēdiena porciju, satver knābī un aiznes no viņa pakaļgala izspiestu, elastīgas plēvītes apņemtu ekskrementu piku. (Tas starp putnu klases pārstāvjiem gan nav nekas unikāls.)
Vien divu nedēļu vecumā ikviens jaunais dzeguzēns jau krietni pārspēj augumā savu audžumāti un audžutēvu. Čaklie audžuvecāki paši par to bez mitas rūpējušies un rūpējas – viens, tikko ievietojis atplestajā knābī ēdiena devu, aizlido, otrs drīz vien klāt ar kārtējo ēdmaņas porciju. Tā mazputniņi raujas no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Apmēram trīs nedēļu vecumā dzeguzēns ligzdu, kurā savu izmēru dēļ tik tikko ietilpst vai īsti vairs neietilpst, atstāj. Taču mazputniņi lolojumu turpina ēdināt arī pēc tam – nereti vēl krietni ilgi. Kopš viņi kļuva par audžuvecākiem, ir daudz laika aizritējis. Tāpēc parasti tad, kad Latvijas jauno dzegužu bioloģiskie vecāki (māte, tēvs) jau sen devušies ceļā uz Āfriku, viņu ģenētiskie attiecīgā gada pēcteči vēl arvien atrodas tepat – šķiltenē (viena otra jauntapusī dzeguze pie mums tiek manīta arī septembrī).
