"Temperatūra ir viens no ļoti būtiskiem faktoriem zivju dzīvē. Kaut gan zivis saucam par aukstasiņu dzīvniekiem, lielākoties tas nav pareizi, jo zivīm iekšējā ķermeņa temperatūra ir vienāda ar vides temperatūru," skaidroja Putnis.
Tajā pašā laikā ir vairākas zivju sugas, kas spēj savu ķermeņa temperatūru arī nedaudz regulēt un uzturēt augstāku, nekā tā ir apkārtējā vidē. Bet jebkurā gadījumā ūdens temperatūra spēlē būtisku lomu zivju dzīvē.
"Zivju labsajūta un dzīves cikli – barošanās un augšana – ir tiešā veidā atkarīgi no temperatūras.
Ja mēs skatāmies sīkāk pa zivju grupām, varam izdalīt tā saucamās siltūdens un aukstūdens zivis, un, es pat teiktu, ka katrai sugai ir savs temperatūras optimums," norādīja Putnis.
Tātad katrai zivju sugai ir sava ūdens temperatūra, kurā tās jūtas vislabāk, pie kuras tās spēj gan nārstot, gan baroties, gan augt. Līdz ar to, protams, ir arī temperatūras robežas, kas konkrētām zivju sugām būs letālas.
"Nereti mēs nerunājam pat par ekstremāli augstām temperatūrām. Baltijas jūras kontekstā šī temperatūra atsevišķām sugām pat var būt 15 grādi.
Sasniedzot ūdenim 15 grādus, teiksim, šis ūdens konkrētai sugai ir letāls.
Tāpat arī uz leju skatoties, ja ūdens kļūst ļoti vēss, ir vairākas sugas, kas to tolerē. Līdz ar to tas ir stipri sugai specifisks pielāgošanās mehānisms," skaidroja Putnis.
Viens no ekstremāliem piemēriem ir Peru anšovs – maza zivtele Klusā okeāna dienvidos, pie Peru un Čīles krastiem, kas ir pasaulē visvairāk zvejotā zivs. Pēdējo gadu laikā, ūdenim kļūstot siltākam, šo zivju populācija tiek būtiski ietekmēta.
"Tā reaģē uz El Ninjo straumes radīto efektu, uz ūdens pasiltināšanos, un tad ir šie vai nu labvēlīgie gadi, vai nelabvēlīgie. Šiem anšoviem ļoti krasi mainās izdzīvotība un tas, cik tās zivtiņas spēj ātri augt un vairoties," atzina Putnis.
Protams, zivju spēja pielāgoties temperatūras izmaiņām ir atkarīga arī no attīstības stadijas, kurā tās atrodas. Agrīnajās stadijās, kamēr zivis ir vien pasīvi peldoši organismi – ikri vai kāpuri – zivju attīstība ir atkarīga no tā, kur ir noticis nārsts un kādas ir ūdens masas kustības, kā klimats ietekmē šo mazuļu pārvietošanos.
Tad šie ikri var nonākt vai nu labvēlīgos apstākļos vai nelabvēlīgos, un mirstība var būt ļoti augsta.
"Ja runājam par pieaugušām zivīm, tad ir nedaudz citādāk. Pieaugušas zivis, no vienas puses, šķiet ļoti mobilas – spēj pārvietoties, spēj migrēt. It kā viņām būtu jāspēj adaptēties un atrast optimālus vides apstākļus, bet, ja mēs paskatāmies tajā pašā Baltijas jūras kontekstā, nav jau tā, ka temperatūra ir vienīgais faktors. Ir jāskatās nedaudz plašāk," skaidroja Putnis.
Piemēram, ir zivju aukstūdens sugas, kurām nepieciešama ūdens temperatūra aptuveni 10–12 grādu robežās. Ja ūdens ir siltāks, tas viņām nenāk par labu. It kā varētu domāt, ka šādu temperatūru jau Baltijas jūrā tās var atrast, pārvietojoties uz dziļākiem ūdens slāņiem, bet tur seko nākamās problēmas.
"Ja dziļākajos ūdens slāņos, teiksim, ir samazināts skābekļa saturs, tad zivs tur tīri fizioloģiski nespēj dzīvot. Līdz ar to var veidoties vairāku faktoru radīts efekts.
No augšas tevi ietekmē temperatūra, kas tevi spiež dziļāk, bet no apakšas skābeklis. Līdz ar to tā dzīves vide, tas piemērotais ekoloģiskais logs var būt ļoti šaurs," uzsvēra Putnis.
Viņš norādīja, ka ir pamatoti uzskatīt, ka līdz ar klimata un vides pārmaiņām vairākām aukstūdens zivju sugām dzīves apstākļi ir krasi pasliktinājušies arī Latvijas ūdeņos, Baltijas jūrā.
"Tas, visticamāk, ietekmē arī barošanās sekmes. Ja barošanās apstākļi labāki ir piekrastes rajonos, kas uzsilst un nav zivīm pieejami, tad augšana arī var pasliktināties. Līdz ar to tas ir faktoru komplekss, kas mijiedarbojas un rada izmaiņas, ko varam novērot," pauda Putnis.
Viena no tādām sugām ir Baltijas jūrā dzīvojošās mencas, kas ļoti slikti jūtas ūdens temperatūrā, kas ir augstāka par 15 grādiem. Aukstūdens sugas ir arī visas lašveidīgo zivju sugas, kas mīt Baltijas jūrā, kā arī buļļzivis, kas ir glaciālie relikti no ledus laikmeta.
Ne tikai ūdens temperatūras izmaiņas ietekmē zivju labsajūtu, to ietekmē arī ūdens paskābināšanās, ogļskābajai gāzei uzkrājoties pasaules okeānu un jūru vidē. Arī šis faktors negatīvi ietekmē ūdens iemītnieku dzīvi.
"Paskābināšanās kontekstā tiek uzskatīts, ka zivis ir visai izturīgas, ka zivīm ir iekšēji regulācijas mehānismi, kas ļauj šo Ph līmeni uzturēt vairāk vai mazāk konstantu, bet, atkal jau skatoties sīkāk, ja šī vide mainās, tad arī zivīm pastiprināti ir jādarbina šie mehānismi, kas rada tā saucamo fizioloģisko stresu, kas atkal jau var rezultēties samazinātā augšanā un auglībā," skaidroja Putnis.
Ūdens paskābināšanās īpaši būtiski ietekmē organismus, kas ap sevi būvē čaulas – bezmugurkaulniekus, gliemenes, moluskus, kas ir svarīga barības bāze daudzām zivju sugām. Līdz ar to ūdens paskābināšanās ietekme uz zivīm var būt arī netieša, caur šo barības bāzi.
