Vispirms Ilze apsvēra domu par labu diviem šķirnes suņiem, bet noskaidrojusi, ka nolūkotās šķirnes suņi neesot piemēroti ģimenēm, kur aug bērni. Bellu un Rondu pēc saimnieka nāves uz patversmi bija atvedusi viņa sieva, kurai vīra mīlules nav bijušas vairs vajadzīgas. Bija ziema, un Ilze nosprieda, ka istabā maz vietas, tāpēc suņiem varētu būt grūti pierast, jo tad, kad paliek tumšs, mājinieki dodas iekšā. "Es pie sevis nodomāju – tagad mēs viņus nevaram paņemt. Kad pienāks vasara, un tie suņi vēl tur būs, tad viņi būs mūsējie. Tad pienāk pavasaris, vasara, daudz darba, kaut kā par to aizmirsti... Un tad vasaras beigas bija tā, ka viņas jau tomēr gadu dzīvo patversmē. Ka viņas tā kā domā šķirt. Tas lika mums sarosīties," stāstīja Ilze.
Suņu meitenes patversmē ilgi gaidījušas kādu saimnieku, kurš vēlētos dot mājas abām māsām. Bella ar Rondu kopā augušas, dzīvojušas un viena pie otras ļoti pieradušas. Parasti ir visai grūti atrast cilvēkus, kas vēlētos adoptēt uzreiz divus, turklāt vēl liela auguma suņus. Savukārt Ilze tieši to visvairāk vēlējās. Iespējams, bijušais Bellas un Rondas saimnieks no mākoņa maliņas lika patversmes darbiniekiem gaidīt veselu gadu, kamēr īstie jaunie saimnieki atbrauks pēc abām suņu meitenēm un viņas varēs būt blakus tāpat kā agrāk.
Sapazīšanās laiks bijis pietiekams, lai Ilze nešaubīgi un mierīgu sirdi ar abiem suņiem dotos uz mājām. Suņu saimniece uzskaitīja: "Mēs četras reizes pie viņām braucām ciemos. Pirmo reizi mēs aizbraucām abi ar vīru tikai paskatīties, nākamreiz mēs braucām ar bērniem, trešoreiz braucām ar mazajiem suņiem. Un pēdējā reizē braucām pakaļ."
Pirmās trīs reizes, lai no patversmes vestu abus suņus staidzināt, visi sēdušies mašīnā un braukuši uz speciālo pastaigu laukumu. "Viņas laikam piefiksēja ceļa posmu, cik ir jābrauc. Kad pēdējā reizē aizbraucām pakaļ, patversmē ielikām mašīnā, domājām arī – lai iztrakojas, lai mierīgāk, tāpēc aizvedām uz pastaigu laukumu. Un tad, kad mēs braucām projām un tas ceļš bija savādāks, pārbraucām pāri pār Lielupes tiltu, un tie suņi tā – "fuuu, mūs ved kaut kur citur..." par Bellas un Rondas vešanu uz jaunajām mājām pērnvasar atminējās Ilze.
Jaunajās mājās abas iedzīvojušās gana ātri, jo šeit suņiem ir viss, ko sirds var kārot – gan plašumi, kur izskraidīties, gan dīķis, kur karstā laikā vairākas reizes dienā nopeldēties.
Ārpus mājām pagaidām gan Ronda un Bella sākumā tika staidzinātas pie pavadas.
Jaunā saimniece ne uzreiz sapratusi, ka abas māsas nevar sadalīt ēdienu, un viena paliek neēdusi. "Skatos, ka man tā Bella arvien tievāka, tievāka paliek. Domāju – ieberu abām vienādi. Beigās bija tā, ka es dabūju sēdēt klāt, kamēr Bella paēd, jo Ronda dzen viņu prom no bļodas," stāstīja Ilze. Viņa arī norādīja, ka suņi raksturā ir atšķirīgi – Bella ir enerģiska un aktīva, lec virsū un skrien, bet Ronda ir pašpietiekamāka.
Sākumā Bellai un Rondai bija paredzēta dzīvesvieta īpaši uzceltā, lielā nosiltinātā būdā, tomēr saimnieki atzina, ka paši vien padevušies, lai suņi izdomātu savu kārtību. Sākumā bija iecerēts, ka tie būs āra suņi, bet ziemā aukstā laikā tomēr sāka pa nakti laist istabā. Saimnieki piebilda: "Tad jau..."
Toties tagad mājas saimnieku naktsmiers ir pilnīgā drošības dienesta pārziņā – mazie suņi ir zem deķa, bet lielie pie gultas. "Fantastiska apsardze," sacīja Ilze.
Nākamajiem saimniekiem, kuri apsver domu adoptēt suni no patversmes, Ilze iesaka vispirms kārtīgi iepazīt noskatīto jauno ģimenes mīluli un sadraudzēties:
"Kādas 4–5 reizes, ja var atļauties, tad kaut vai katru dienu iet uz patversmi un viņu izvest ārā. Un tad jau saproti, vai komunikācija ar suni rodas, vai viņš sāk uzticēties, vai patīk vai ne."
Ilzei vienmēr ir bijuši suņi, tādēļ nespēj iedomāties savu dzīvi bez mājas mīluļiem. Savukārt Bella un Ronda tagad noteikti vairs nevar iedomāties savu dzīvi bez saimnieces Ilzes un viņas ģimenes rūpēm un mīlestības. "Bērni viņas ķemmē, mīca un ņurca – ne reizi nav vispār uzrūkušas. Uzburkšķējušas pat nav. Vecākajai meitai Ronda ir mīļākais sunītis," atklāja saimniece.
