Rit rudens. Kā ik gadu, tā arī šogad rudenī mežus, mežmalas, lauces, izcirtumus, purvus, vietumis arī pļavas un laukus Latvijā tricina raksturīgās staltbriežu riesta jeb baura, jeb aura skaņas, proti, vīriešu dzimuma briežu rēcieni. Tie var tikt saklausīti cauru diennakti, tomēr visazartiskāk mēdz skanēt bezvēja laikā dzestrās krēslas stundās.
Staltbriežu mūsu valstī kopumā ir ļoti daudz, vairāk nekā citviet Latvijā tie mīt Kurzemē. Šo zvēru rēcieni var atskanēt malu malās, taču biežāk tie dominē tādās vietās, kur meža biezokņi mijas ar atklātām, pārskatāmām teritorijām.
Hormonu uzbudināti, brieži aura laikā ne tikai izpaužas akustiski, bet arī lauž ar ragiem kociņus, krūmus, triecas ar ragiem pret konkurentiem, kārpa zemi un iesmaržinās ar savu urīnu.
Ik gadu gandrīz vienmēr šur tur jau augusta nogalē atskan pirmie rēcieni, bet kulmināciju riests parasti sasniedz septembra vidū vai otrajā dekādē. Trokšņainā dabas izrāde turpinās līdz oktobra vidum, reizēm pat ilgāk. Tiesa, tās ritējums (un arī spraigums) gadu no gada vairāk vai mazāk atšķiras atkarībā no konkrētās vietas meteoroloģiskajiem apstākļiem.
Riestā vīriešu dzimuma briedis, kaislību dulluma pārņemts, var nepamanīt briesmas, teiksim, bruņotu cilvēku jeb mednieku, tāpēc visas maņas uzvilktas ir netālu dežurējošām, tēviņu izdarības vērtējošām pretējā dzimuma pārstāvēm – briežu mātītēm. Reizēm turpat ganās arī šo mātīšu meitas, bet dēlu gan tuvumā nav – tie tikuši tēviņu padzīti. Apkārtnes pieaugušās mātītes pamazām izveido harēmu, kurš beigās tiek par balvu pārākajam vīriešu dzimuma konkurentam. Mātītes ir izplatītākais iemesls, kādēļ ļaudīm neizdodas īpaši pietuvoties briežu kaislību teritorijām.
Tātad: riesta laikā drošības stiprināšanā liela loma ir sieviešu dzimuma briežiem, cilvēcisku līdzību izmantojot, gribētos teikt – "briežu sievām".
Kas gan varētu būt šīs "briežu sievas"?
Neticami, bet reiz nejauši uzdūros kādā masu informācijas līdzekļu aptaujā noskaidrotam atzinumam, ka vismaz katrs sestais Latvijas iedzīvotājs uzskata: brieža sieva ir stirna.
Bet varbūt taisnība ir tiem ļaudīm, kuri domā, ka stirnas vienkārši ir nevis briežu sievas, bet gan briežu meitenes vai briežu puikas, tātad mazi briedīši, kuri, laikam ritot, izaug par lieliem briežiem? Visticamāk: viņuprāt, ragainās stirnas izaug par ragainiem briežiem, bezragainās stirnas – par bezragainiem briežiem.
Kāpēc daļas ļaužu prātā rodas šīs zooloģiskas aplamības? Iespējams, viens no vainīgajiem ir austriešu rakstnieka Fēliksa Zaltena radītās meža pasakas "Bembijs" galvenais varonis? Zaltens tēlaini piesātinājis Eiropas mežos mītošo stirnu dzīvei (un arī viņu nāvei) veltīto pasaku ar aizkustinoši personificētiem zvēriem, putniem un citiem dzīviem radījumiem.
Dezinformējoši bīstamu Zaltena pasaku negribot varētu būt padarījis talantīgais amerikāņu multeņu producētājs Volts Disnejs, kurš pirmais radīja pilnmetrāžas animācijas filmu "Bembijs". Zinot, ka stirnas Amerikā savvaļā nemājo, viņš nomainīja Bembiju no oriģinālās sugas Eiropas stirnas uz Amerikas briežu ģintij piederīgo sugu melnastes briedi. Disneja pārveidotā Bembija piederību tieši melnastes briedim apliecina fakts, ka no līdzīgā un Amerikā plašāk un biežāk sastopamā baltastes brieža animētais melnastes briedis atpazīstams pēc ragiem: ragu žuburi viņam filmā attēloti arī uz to sānu zariem, kamēr baltastes briedim zari veidojas tikai uz ragu pamatstumbra.
Dzīvnieka sugas veidolu Disnejs filmā nomainīja, bet uzvedību – ne. Šis fakts pat dabas zinātājam var sajaukt galvu.
Kopš amerikāņu "Bembija" pirmās animācijas aizritējis daudz laika. Tagad vizualizētais stāsts jau attēlots dažādās valodās ne vienas vien bērnu pasaku filmas veidolā un neskaitāmu dāsni ilustrētu grāmatu formātā.
Diemžēl pat tajās animācijas filmās un bilžu grāmatās, kurās Bembijs piedzimst pēc rakstnieka Zaltena noteikumiem – stirnēna statusā, viņa tēvs (un arī viņš pats, kad izaug) ārēji parasti vairāk līdzinās nevis stirnas, bet gan brieža tēviņam. Ej nu saproti – varbūt stirna un briedis tomēr ir mamma un tētis mazulim, kurš izaug vai nu par stirnu (būdams sieviešu dzimuma) vai arī par briedi (būdams vīriešu dzimuma)? Protams, tās ir muļķības! Stirna ir stirna – patstāvīga suga. Tiesa, briežu dzimtai piederīga. Briežu dzimtā ietilpst kopumā vairāk nekā 50 dažādas uz Zemes dzīvojošas atgremotāju apakškārtas sugas.
Latvijā savvaļā mīt trīs briežu dzimtas sugas. Tikai vienai no tām nosaukumā ietverts vārds "briedis". Zinātniskais un populārzinātniskais šī dzīvnieka nosaukums ir "staltbriedis". Tautā staltbriežus bieži dēvē par iršiem (no vācu vārda der Hirsch).
Trešais savvaļā mītošais Latvijas briežu dzimtas pārstāvis ir ar abām pārējām – stirnu un staltbriedi – ārēji nesajaucamais alnis.
Mednieku žargonā gan staltbrieža, gan aļņa tēviņš nereti tiek dēvēts par "bulli" (attiecīgi – vai nu par "aļņu bulli", vai par "briežu bulli"), bet mātīte tiek saukta – par "govi" (atbilstoši – par "aļņu govi" vai par "briežu govi").
Te varbūt kādam rodas jautājums: kas ir tie dzīvnieki, kurus mēdz saukt par "bukiem"? Diemžēl – nudien! Vietām Latvijā par "bukiem" jeb "buķeļiem" tiek dēvētas jebkura vecuma abu dzimumu stirnas.
Mednieki savā žargonā par "bukiem" (arī par "āžiem") bieži vien sauc stirnu tēviņus jeb vīriešu dzimuma stirnas. Savukārt sieviešu dzimuma stirnas viņi dēvē par "kazām".
Aizraujoši stāsti par dabu
