Nelielo, līdz 20 centimetriem (cm) garo staipekņu dzimtas sporaugu – apdziru – auglīgos lapu koku un jauktu koku mežos var novērot cauru gadu, jo tā ir mūžzaļa.
Uz stāvajiem stumbriem, kas galotnē dakšveidīgi zarojas, blīvi sakārtotas tumši zaļas, sīkas lapas. Apdzirai nav ne ziedu, ne augļu – tā vairojas ar sporām. Zaru vidusdaļā, starp lapām atrodas nelieli, ieapaļi dzelteni sporu nesēji – pēc tiem apdziru var atšķirt no citiem staipekņiem, kam sporu nesēji ir dzeltenas vālītes zaru galos.
Apdzira sastopama mitros lapu koku, egļu un jauktu koku mežos auglīgās augsnēs, kā arī uz smilšakmens atsegumiem, retumis nosusinātos purvos.
Apdzira ir iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Iemeslu tam netrūkst: apdziras, līdzīgi kā citi staipekņi, aug ļoti lēni un izpostīšanas gadījumā nespēj ātri atjaunoties; tiek izcirsti apdzirām piemēroti meži, kā arī tās izplūc izmantošanai floristikā.
Biedrībā norādīja arī, ka sugas latviskajam nosaukumam ir saistība ar apdziras izmantošanu tautas medicīnā, lai "izārstētu" alkohola atkarības. Augs ir indīgs, un apdzira, lietota kopā ar alkoholu, izraisa smagu vemšanu, kas nākotnē liktu divreiz padomāt, vai atkal ķerties pie grādīgajiem dzērieniem.
Latvijā apdziru ne visai bieži var novērot visā teritorijā, kur ir piemērotas dzīvotnes.
Visvairāk ziņu par apdziras atradnēm ir Gaujas Nacionālajā parkā, Ķemeru Nacionālajā parkā, kā arī citās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas bagātas ar lapu koku un egļu mežiem.
Apdzira ir ziemeļniece – pasaulē tā izplatīta Eirāzijas un Ziemeļamerikas boreālajos (ziemeļu) reģionos. Kā apdziru ietekmēs klimata pārmaiņas, vai tā būs sastopama tikai vecos, dabiskos mežos, vai arī jaunākās mežaudzēs – uz šiem un citiem jautājumiem biedrība centīsies rast atbildes šajā gadā.
Katrs sugas novērojums ir vērtīgs, tādēļ LBB aicina ziņot par apdziras atradumiem portālā "Dabasdati.lv" vai rakstot uz e-pastu "[email protected]" (vēlams pievienot fotogrāfijas).
Gada sūna – parastā līklape
Lai pievērstu uzmanību svešzemju sugu ieviešanās riskiem, Latvijas Botāniķu biedrības sūnu grupa par 2024. gada sūnu iecēlusi parasto līklapi (Campylopus introflexus), kas Latvijā ir ienācēja.
Tās dabiskais izplatības areāls aptver dienvidu puslodi: Dienvidamerikas un Āfrikas dienvidu daļu, Austrāliju, Jaunzēlandi, kā arī Atlantijas, Indijas un Klusā okeāna salas. 20. gadsimta 40. gados šī sūna ievazāta Britu salās un drīz vien izplatījusies gandrīz visā Eiropā.
Latvijā tā pirmoreiz konstatēta 2005. gadā, Lietuvā jau 1996. gadā un Igaunijā – 2007. gadā.
Parastā līklape ir dzeltenīgas vai olīvkrāsas sūna, kas sausā laikā kļūst pelēcīga. Lapas šauri lancetiskas ar izejošu dzīslu, kas pāriet caurspīdīgā matiņā – tie padara sūnu samērā viegli pamanāmu un atpazīstamu. Matiņi katras lapas galā atgādina nelielu zvaigznīti. Tomēr auga ārējais izskats var mainīties atkarībā no augšanas vietas: mitros apstākļos sūna izskatās tumši zaļa un bez matiņiem. Tā parasti aug blīvos klājienos. Raksturīgo matiņu dēļ sūnu velēnas reizēm atgādina baltu, pūkainu paklāju.
Parastā līklape vairojas ar sporām vai veģetatīvi ar lapu fragmentiem. Šī sūna aug lielākoties degradētās teritorijās – uz atklātas kūdras nosusinātos purvos un pamestos kūdras ieguves laukos. Tā atrasta arī uz meža stigām un koku plantācijās uz smilšainas augsnes, kailcirtēs un gar mežu nosusināšanas grāvjiem; virsājos un pelēkajās kāpās.
Kopš tās ierašanās Latvijā parastā līklape pēdējo 20–30 gadu laikā izplatījusies pa visu valsti un ir zināma jau vairāk nekā 50 vietās – galvenokārt kūdras ieguves ietekmētos purvos.
Latvijā parastā līklape uzskatāma par invazīvu sugu – tā strauji un veiksmīgi izplatījusies ārpus sava dabiskā izcelsmes areāla. Tā pagaidām ir vienīgā invazīvā svešzemju sūnu suga Latvijā.
Šobrīd suga būtisku kaitējumu dabas vērtībām Latvijā nenodara, jo lielākoties atrodama degradētās teritorijās. Tomēr būtiski sekot līdzi sugas izplatībai, lai novērtētu tās ietekmi uz vietējo floru, īpaši jūras piekrastes kāpās un virsājos. Līdzšinējā parastās līklapes invāzijas ierobežošanas pieredze ārvalstīs (kontrolēta dedzināšana, apbēršana ar smiltīm, velēnas griešana, herbicīdu izmantošana) parasti bijusi nesekmīga. Tādēļ labākais veids, kā ierobežot parastās līklapes izplatīšanos, ir atjaunot dabisko mitruma režīmu nosusinātos purvos, tajā skaitā izstrādātos kūdras purvos.
Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot arī par parastās līklapes atradumiem portālā "Dabasdati.lv" vai rakstot uz e-pastu [email protected] (obligāti pievienojot fotogrāfijas).
