Oļegu putnu pasaule saista jau no bērnības, kad vasarās dzīvojis pie vecmāmiņas laukos un palīdzējis kopt vistas, zosis un citus mājputnus. Jau toreiz viņam bijis skaidrs, ka pašam arī kādreiz mājās būs ne viens vien putns.
"Pirmais putns laikam bija mazās pundurvistiņas. Viņas pie manis dzīvoja kādus trīs gadus. Pēc tam izdomāju, ka ar vistām man par maz. Iegādājos pāvu ģimeni. Laikam tos biju redzējis ceļojumos Spānijā, Turcijā. Un domāju, kāpēc man neiegādāties pāvus," stāsta Oļegs.
Pāvi ir dažāda vecuma. Vienu brīdi lielie dzenājuši mazos – nav laiduši pie sevis: "Vakar es iegāju, viņi sēž uz zara – vecākais apskāvis jaunāko ar savu spārnu un kopā guļ. Ārā auksts, viņi viens otru apklāj un guļ. Es vēl saviem bērniem rādīju, skatieties, mums ir ko mācīties no putniem."
Drīz pēc pāviem putnu saimei piepulcējies papagailis Mirons, kam bija tikai četri mēneši un tas putnu barību vēl nav drīkstējis ēst. Tādēļ Oļegs putnu mazuli barojis ar putriņu no šļirces.
Lai gan saka, ka aras papagaiļiem ir četrus gadus veca bērna intelekts, saimniekam šķiet, ka papagailis ir vēl prātīgāks. Tiem, kuri jau ilgāku laiku sapņo par lielo papagaili, jāsaprot, ka šos mājas mīluļus nedrīkst uz ilgu laiku atstāt vienus. Viņiem sabiedrība un komunikācija nepieciešama tikpat daudz, cik ūdens un barība. Otrkārt, jārēķinās, ka uzturēt tīru māju būs sarežģīti.
"Turot mājās jebkuru putnu, arī papagaili, būs putekļi no barības atliekām. Arī skaļums – no rītiem viņam patīk tevi pasaukt skaļi, jo viņam vajag uzmanību," stāsta Oļegs.
Saimnieks atzīst, ka visvairāk izmaksās labs būris. Taču visdārgākais ir laiks, kas jāvelta kopābūšanai ar putnu. Lai arī cik gudrs ir putns, jāiegulda pūles, lai viņam iemācītu savu iedzimto gudrību likt lietā.
Mironam ļoti nepatīk, ja viņu sarāj – papagailis apvainojas uz ilgu laiku un izliekas saimnieku neredzam. Saimniekam ir nācies arī ciest no papagaiļa spēcīgā knābja, tiesa, Mirons ieknāba Oļegam nejauši, kad abi spēlējās.
"Īstenībā visi ģimenē baidās no viņa, nevar tā brīvi. Viņš mierīgi var zīmuli pāri pārkost, riekstu vienā reizē. Viņš kā suns mani mīl kā vienīgo saimnieku. Viņš man ir boss, un es viņam esmu boss," atzīst saimnieks.
Oļega putnu saimē ir arī vārna, ko draugu bērni savulaik atraduši mežmalā pie koka kā mazu putnēnu. Ilgi gaidījuši, vai neparādīsies vecāki, līdz beidzot atnesuši putnu Oļegam.Kamēr neparādījās Grāfs, Oļegs par vārnām nav interesējies, taču tagad saprot, ka tie ļoti gudri putni. Tiesa, ar vārnu kopīgu valodu īsti neizdodas atrast nevienam no mājiniekiem. Taču, tā kā Grāfs ir ģimenes loceklis, visi pārējie ir samierinājušies.
Oļegs gan atgādina, ka šādu idilli – uz vienas rokas papagailis, uz otras – vārna, nevar atļauties jebkurš putnu mīļotājs:
"Vārnas pēc Latvijas likumdošanas turēt mājās nedrīkst. Tikai ar speciālu atļauju, ja putns ir izglābts un ir atļauja no vetārsta.
Visus Latvijas savvaļas dzīvniekus turēt mājas ir aizliegts. Tāpēc nevajag skriet un ķert putnus, slēgt viņus būros un sākt mācīt."
Liels atbalsts Oļega hobijam ir sieva Jeļena. Tieši pateicoties viņai, jau tā raibā mājas mīluļu saime papildinājās ar fazāniem. Pirmie fazāni bija Jeļenas dāvana vīram.
"Lasīju, ka fazānus vispār nevar turēt bez būra. Viņi var aizlidot. Tāpēc man pat tādas domas nebija. Vienā dienā man uz vārda dienu tika uzdāvināts fazānu pāris. Protams, viņiem nogrieza drusku spārnus un izlaida, un viņi palika dzīvot. Tad es sapratu, ka var turpināt vēl, vēl, vēl. Tagad man ir kādas sešas fazānu šķirnes, tie brīvi staigā, nelido prom un vairojas," stāsta Oļegs.
Putnu pavēlnieks labprāt savu saimi visu turētu brīvībā, taču ne reizi vien dārzā ir paviesojušās gan cauna, gan lapsa, tādēļ mīluļu drošības dēļ viņiem ir arī savi būri. Skaistais papagailis, kurš lidojot izlaiž loku arī pie kaimiņiem, tiek uzskatīts par visa ciematiņa pievienoto vērtību.
"Visiem viņš patīk. Kad pie kaimiņiem atbrauc ciemiņi, man zvana: "Oļeg, izlaid papagaili!" Es tad laižu ārā. Savukārt pāvi no aprīļa līdz Jāņiem bļauj, riebīgi bļauj. Un dažiem kaimiņiem tas nepatīk," atzīst putnu saimnieks.
Oļegam nav konkrētu nākotnes plānu iegādāties vēl kādu putnu. Taču spārnotos mīluļus, kam būs lemts atrast ceļu uz viņa māju, viņš sagaidīs un uzņems ar vislielāko sirsnību un atbildību: "Ja kādreiz kāds atlidos un paliks pie manis dzīvot, tad viņš pie manis dzīvos. Bet citādi – mani sapņi ir piepildīti!"
