Mūsu pētījums aizsākās 2021. gadā, tā mērķis ir mazināt plaisu starp politiskās elites un sabiedrības apņemšanos iesaistīties klimata pārmaiņu mazināšanā. Jo, lai rosinātu rīcību vai gluži pretēji – bezdarbību –, ir svarīgi ne vien zinātniski fakti un likumi, bet arī naratīvi jeb stāstījumi, kas izplatās sabiedrībā. Ko stāsta politiķi par klimata pārmaiņām un ar tām saistītām politikām? Kādi ir populārākie stāsti Latvijas iedzīvotāju vidū? Vai šajos stāstos ir kaut kas kopīgs, vai tie ir savstarpēji savietojami vai gluži pretēji – konfrontējoši?
Pirmais ir stāsts, tad seko rīcība
Lai to noskaidrotu, klimata pārmaiņu stāstījumus pētījām publiski pieejamos rakstiskos avotos un diskutējām dažādos līmeņos: gan ar politiķiem, gan ministrijām, gan masu medijiem, uzņēmējiem un arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem. Tāpat veicām nacionāli reprezentatīvu socioloģisko aptauju, iesaistot 1000 respondentu. Mēģinājām saprast, vai un kāpēc klimata pārmaiņas un ar tām saistītās aktivitātes pēc šo atšķirīgo stāstītāju domām ir vai nav svarīgas mūsdienu pasaulē. Tieši dažādie mīti un stāsti par lietām ir tie, kas ietekmē, kā mēs rīkojamies gan politiskā līmenī, gan arī kā indivīdi.
To labi parādīja kovids un vakcinācijas kampaņas, proti, – to, kā dzīvošana dažādos informācijas "burbuļos" ietekmē to, kāda būs rīcība.
Šo tendenci arvien vairāk apstiprina arī pētījumi socioloģijā, komunikācijā, antropoloģijā un politikas zinātnē – informatīvajai telpai ir nozīme uzvedības un paradumu veidošanā. Tas, kādā veidā mēs iztēlojamies un interpretējam pagātni, tagadni un nākotni, lielā mērā nosaka arī to, kā mēs rīkojamies.
Kur tad ir problēma? Problēma ir tajā, ka lielākā daļa no mums, kas nojauš, ka klimata pārmaiņas negatīvā virzienā notiek, nesaista tās ar sevi (skat. attēlu). Medijos ir populāri atspoguļot klimata pārmaiņas kā globālu problēmu, kas notiek kaut kur tālu, ārpus Latvijas. Ledāju kušana, leduslāču izmiršana, Austrālijas ugunsgrēki un plūdi Eiropas rietumos netiek savilkti kopā ar Latviju. Savukārt, kad runājam par Jēkabpils plūdiem, vasaras vētru un lielgraudu krusu, nesaistām šīs norises ar klimata pārmaiņām. Nav šīs savstarpējās saites starp notikumiem globāli un notikumiem Latvijā.
Pētījumā novērojām, ka Latvijā pastāv daudz un dažādi stāsti par klimata pārmaiņām un ar tām saistītām aktivitātēm – informatīvā telpa ir ļoti sadrumstalota. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, jo skaidrs, ka nevaram sagaidīt to, ka mums būtu viens stāsts, kurā runā visi, – tas būtu iespējams tikai diktatūrās. Problēma ir tajā, ka stāsti nav savstarpēji papildinoši – tie drīzāk ir konfrontējoši, apstrīd viens otru, izslēdzoši. Līdz ar to nevaram sagaidīt, ka visi iet uz vienu mērķi. Vai tā būtu ledāju kušana vai vētras – tas "it kā" uz mums neattiecas, jo notiek "tur ārā". Taču katra valsts individuāli cīnīties mūsdienu pasaulē vairs nevar, jo daudzas lietas ir pārrobežu, un arī klimata jautājums neattiecas tikai uz Latviju vai tikai Franciju vai Ameriku. Klimata jautājums ir ienests starptautisko institūciju, tostarp Eiropas Savienības (ES), dienaskārtībā ar domu, ka jāstrādā kopā, lai mazinātu klimata pārmaiņas un tām pielāgotos. Tātad – jārīkojas!
Zaļais kurss – brīvprātīgi piespiedu kārtā?
ES klimata politika, ko šobrīd visbiežāk saprotam ar apzīmējumu Eiropas Zaļais kurss, vienkāršoti runājot, paredz kaitīgo siltumnīcefektu radošo gāzu izmešu daudzuma samazināšanu. Samazināt emisijas (izplūdes), kas nāk no skursteņiem, no mašīnu izpūtējiem un citiem avotiem, kas veicina globālo sasilšanu – globālās gaisa temperatūras paaugstināšanos. Protams, ir labi vienoties par dokumentu, kas paredz, ko mums vajag darīt, bet šis dokuments ir jāiedzīvina arī praksē. Praksē tas nozīmē vismaz ES līmenī panākt, lai katra dalībvalsts seko izmešu samazināšanas mērķiem un ne tikai piespiedu kārtā kaut ko izpilda, bet kopumā saprot un iedzīvina ideju par klimatam draudzīgu saimniekošanu un dzīvesveidu.
Pētījumā fokusējamies uz to, kā ES līmenī noteiktie mērķi nonāk Latvijas politiķu dienaskārtībā, kā viņi par to runā un tālāk – kā komunikācija aiziet līdz nākamajiem līmeņiem, proti, kā to saprot uzņēmēji, uz kuriem tieši attiecas izmešu samazināšana, kā to saprot, piemēram, masu mediji, kuri to tālāk stāsta cilvēkiem radio, televīzijā, presē? Beigu beigās – kāds stāsts nonāk līdz cilvēkam?
Stāsts par ES, tostarp Latvijas kā pilntiesīgas ES dalībvalsts, mērķiem būtu veiksmīgs tad, ja visi saprastu, par ko cīnāmies un kāpēc mums, iespējams, ir sevi jāierobežo, piemēram, jāšķiro atkritumi, mazāk jābrauc ar automašīnu. Kāpēc paciest neērtības, atkritumus dalot kaudzītēs vai braucot ar sabiedrisko transportu? Ja stāsts sniedz pamatojumu, kas mani uzrunā, parāda, kur nākotnē nokļūsim, attiecīgi rīkojoties, kā arī piedāvā konkrētas aktivitātes, ko es varu veikt, es tajā ieklausos, esmu gatava tam sekot. Savukārt, ja stāsts ir tāds, kas mani sadusmo, man ir nesaprotams vai kā citādi neiedarbojas, tad, protams, es neko nedarīšu vai arī mēģināšu iespējami mazāk kaut ko darīt.
Politiskā līmenī izteikti atklājas naratīvs par to, ka klimata pārmaiņu mazināšana ir Latvijai no ES uzlikts pienākums.
Bet tā ir kļūda, ka uztveram Zaļo kursu kā pienākumu, ko veicam nevis par labu cilvēcei vai mūsu kopīgajai nākotnei, bet gan tāpēc, ka ES saka: tā vajag, tā ir labi un pareizi. Pirmkārt, šāds apgalvojums ir neloģisks tajā, ka Latvija jau ir ES dalībvalsts, līdz ar to sanāk, ka Latvija pati sev uzliek pienākumu. Otrkārt, ja esam uz sadarbību vērsti ES ietvaros, tad pareizi būtu respektēt ES visu dalībvalstu kopīgi izstrādātās prasības.
Stāsts par ES prasībām klimata jomā ir politiskās elites nostāja, kuru dažādu motīvu vadītas izmanto arī atsevišķas sabiedrības grupas. Piemēram, zemnieki, kuri lauku apsaimniekošanā izmanto konvencionālās lauksaimniecības (galvenokārt lielajās saimniecībās) metodes, šim stāstam pievienojas, norādot, ka, akli sekojot ES prasībām, nav ņemtas vērā Latvijas specifiskā situācija un tāpēc tiek apdraudēta Latvijas konkurētspēja un lauku attīstība. Vides organizācijas izmanto argumentu par ES prasībām pretējā virzienā, sakot, ka Latvija nepietiekami īsteno ES līmenī noteiktās prasības, tāpēc nākotnē varam saskarties ar sankcijām par mērķu nepildīšanu. No valdības puses ir uzstādījums, ka mēs to darām tāpēc, ka tas ir mūsu pienākums ES, un tas tiek pasniegts kā iespēja mūsu ekonomikai un mums pašiem attīstīties, iespēja inovācijām, sakot, ka mums ir jābūt ambicioziem, jāiet kopā ar pārējām dalībvalstīm un jābūt pat ambiciozākiem par citām dalībvalstīm.
Kamēr vieni uzsver iespēju paaugstināt konkurētspēju, otri uzskata, ka Latvijas konkurētspēja ir apdraudēta, savukārt trešie saka, ka konkurētspēju nevar celt uz dabas rēķina.
Principā stāstā cīnāmies ar "ļaundari", kas ir vai nu ES vai Latvijas valsts pārvalde, savukārt "upuri" – Latvijas ekonomika, lauki, daba. Šis nav konstruktīvs naratīvs, kas veicinātu sadarbību kopēja mērķa sasniegšanai, bet gan konfrontācija, kurā katrs sēž ierakumu savā pusē. Jo šajā stāstā nav ne mērķa pēc būtības – ko gribam sasniegt attiecībā uz klimata pārmaiņām un to ietekmes mazināšanu Latvijā, ne pamatojuma, kāpēc to gribam sasniegt un kas Latvijā mainīsies, nedz arī risinājuma, kā to sasniegt un ko katrs konkrētais spēlētājs var darīt, lai mērķi sasniegtu.
Sabiedrībā mazāk klimata skeptiķu; biežāk uzskata, ka zaudējums ekonomikai
Pārsteigums, veicot pētījumu, bija tas, ka analizējot dokumentus, mājaslapu ierakstus – to, kas ir pieejams publiskajā telpā, – nemanījām izteikti skeptisku nostāju pret klimata pārmaiņām. Proti, ka klimata pārmaiņas būtu izdomātas, ka tās ir izdevīgas kādam, ka patiesībā klimata pārmaiņas ir ciklisks dabas process, kurš vienmēr ir bijis un būs. Protams, mums ir atsevišķi politiķi, atsevišķas sabiedrības grupas, kas tā uzskata. Sabiedriskās domas aptauja parādīja, ka mums šo skeptiķu ir aptuveni desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju (skat. attēlu). Protams, ar to ir jārēķinās, bet tas nav vairākums.
Pētot stāstus atsevišķi, piecu nozaru – enerģētikas, transporta, lauksaimniecības un mežsaimniecības, atkritumu apsaimniekošanas un ražošanas – tematiskajā tvērumā, konstatējām, ka ar klimatu saistītās aktivitātes sabiedrībā vairāk uztver kā zaudējumu nesošas Latvijas ekonomikai, nevis kā iespēju. Lai arī ir virkne lielo, starptautisko uzņēmumu meitasuzņēmumu Latvijā, kas tās redz kā iespēju, Latvijas vidēja lieluma uzņēmēji un zemnieki, kas strādā ar konvencionālām metodēm, tās uztver kā zaudējumu.
Kopumā cilvēkiem vajag lielāku izpratni par to, kas viņiem no tā būs, ja viņi iesaistīsies klimata pārmaiņas mazinošās aktivitātēs.
Kāpēc tas šeit, Latvijā, ir vajadzīgs, kāds Latvijai un katram cilvēkam individuāli no tā ir ieguvums? Jāatzīst, ka paši uzņēmēji sarunās bija pozitīvāk noskaņoti nekā uzņēmējus pārstāvošās organizācijas. Uzņēmēju pusē plešas viedoklis, ka pasaule pārveidojas, tāpēc paši kļūstam sociāli atbildīgāki. Turklāt daudzi redz zaļo attīstību kā konkurētspējas priekšrocību nākotnē. Savukārt uzņēmējus pārstāvošās organizācijas ir salīdzinoši skeptiskas par Latvijas īstenoto politiku Zaļā kursa ieviešanai, par uzņemtajām saistībām.
Pētījuma secinājumos parādās, ka viena no problēmām, kas iezīmējas arī naratīvos, ir tā, ka šobrīd, realizējot Zaļo kursu, tas tiek uzlikts kā pienākums uzņēmējiem un mājsaimniecībām, popularizējot individuālo atbildību. Proti, ka katram individuāli ir jādomā par klimata pārmaiņu samazināšanu. Mazāk tiek uzsvērta valsts loma labvēlīgas vides radīšanā, piemēram, sakārtojot infrastruktūru, vai arī piedāvāti atbalsta instrumenti no valsts puses, tai skaitā, finansiāli. Piemēram, viens no veidiem, kā valstij samazināt emisijas transporta nozarē, būtu likt cilvēkam nomainīt benzīna vai dīzeļa dzinēja automašīnu pret elektroauto, proti, iegādāties salīdzinoši dārgu automašīnu. Lai tas varētu notikt, vairāk vajadzētu domāt par atbalsta pasākumiem, lai cilvēki justu, ka arī no valsts institūciju puses nāk ieguldījums un atbalsts Zaļā kursa realizācijas pasākumos. [Patlaban ir spēkā atbalsts jauna vai lietota elektroauto iegādei – red.]
Latviskā dzīvesziņa – rūpes par dabu
Ja vienīgais, ko cilvēks ir sapratis par klimata pārmaiņu mazināšanu, ir ES uzliktās sakas, važas un spiediens, tad tā nav ziņa, kas viņu mudinās sākt rīkoties, lai mazinātu savu ietekmi uz klimatu. Ne visi Latvijas iedzīvotāji ir uzņēmēji, tāpēc ne visus interesēs ekonomiskās iespējas no klimata pārmaiņu mazināšanas. Tas, ka Zaļais kurss ir ES jaunā izaugsmes stratēģija, kas radīs jaunas darbavietas, investīcijas un inovatīvus produktus, uz tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas nav uzņēmēji, neatstās iespaidu un nemotivēs.
Kā uzrunāt un iesaistīt cilvēkus, lai viņi saprot un sajūt vēlmi, jūtas nevis piespiesti, bet gan iesaistīti? Socioloģiskajā aptaujā, ko veicām pētījuma ietvaros, saņēmām atbildes, ka Latvijas iedzīvotājus vislabāk uzrunātu vēstījumi, kas ir gādīgi, pragmatiski, uz ieguvumiem orientēti un lokalizēti (skat. attēlu). Katram no tiem piekrīt apmēram trešdaļa iedzīvotāju. Mūsuprāt, ļoti būtisks ir tieši rūpju un gādīguma aspekts. Proti, ka stāstam par klimata pārmaiņām būtu jābūt tādam, kas aicina rūpēties par dabu un par nākamajām paaudzēm. Šis aspekts parādījies arī iepriekšējā aptaujā, kur vairāk par pusi respondentu (55%) norādīja, ka Latvijas iedzīvotājus cīņai ar klimata pārmaiņām varētu pamudināt rūpes par nākamajām paaudzēm, bet nepilna puse (45%) atbildēja, ka motivators būtu apkārtējās vides un dabas daudzveidības saglabāšana. Līdz ar to, šis altruistiskais un nemateriālais aspekts, rūpes par dabu, par to, lai bērniem un viņu bērniem vēl būtu daba, ko baudīt, Latvijas cilvēkiem ir ļoti svarīgs.
Tā ir tāda latviskā dzīvesziņa, ko redzam jau latviešu tautasdziesmās, piemēram, "caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu", kas rezonē gandrīz katram, kurš šo tautasdziesmu ir dzirdējis. Bet tas ir kaut kas, ko mēs nedzirdam politiskajā līmenī.
Otrs motivators ir saistīts ar pragmatiskiem un racionāliem apsvērumiem. Cilvēkiem nepieciešami ļoti skaidri, konkrēti un saprotami risinājumi konkrētām problēmām, nevis runāšana par abstraktām problēmām ar izplūdušu risinājumu. Tāpat cilvēki ir orientēti uz ieguvumiem un vēlētos redzēt aprēķinus, katra individuālo ietaupījumu no klimatam draudzīgiem pasākumiem. Trešā motivējošā lieta ir saistīta ar klimata pārmaiņu "tuvināšanu" Latvijai. Proti, ir jāatrod un jārunā par klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem Latvijai, riskiem un problēmām, ar ko sastopas un sastapsies Latvija, risinot klimata izaicinājumus, kā arī Latvijai specifiskiem risinājumiem. Piemēram, reportāžā no Jēkabpils par plūdiem uzreiz varētu tikt paskaidrots, kā un kāpēc šie plūdi ir klimata pārmaiņu sekas un ko varam darīt, lai gan mazinātu plūdu riskus nākotnē, gan veiktu pielāgošanos šādām ar klimata pārmaiņām saistītām katastrofām.
Vai Eiropas Zaļo kursu varēsim panest katrs uz saviem pleciem?
Protams, mums katram individuāli ir jāapzinās, ko mēs varam darīt klimata pārmaiņu mazināšanā, bet bez visaptverošas politikas un politiskā ietvara daudz patiesībā nevarēsim ietekmēt. Jo ļoti svarīgi kaut vai tam, lai pārietu uz videi draudzīgām automašīnām, ir tas, lai ir sakārtota infrastruktūra, lai ir pietiekami skaidrs plāns kaut vai, piemēram, par elektrības tarifiem nākotnē. Cik elektrība būs dārga vai lēta? Cik pieejama būs infrastruktūra?
Latvijas sabiedrībā ir ļoti iesakņojies naratīvs, ka indivīdiem ir jāuzņemas atbildība par klimata pārmaiņu mazināšanu. Taču mums kā indivīdiem ir ļoti maz iedotas zināšanas. Mums šķiet, ka, piemēram, galvenais pasākums, lai glābtu planētu, ir sašķirot atkritumus. Aptaujās mēs jautājām, ko Latvijā cilvēki darījuši pēdējā gada laikā, lai mazinātu klimata pārmaiņas. Visbiežākās atbildes bija saistītas ar atkritumu šķirošanu – to pirms diviem gadiem darīja vairāk par pusi, bet šobrīd jau divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju (skat. attēlu). Tajā pašā laikā atkritumu apsaimniekošana Latvijā, tāpat kā ES, ir salīdzinoši maza daļa no visa, kas rada emisijas. Tie ir aptuveni 5% no visiem sektoriem. Savukārt Latvijas iedzīvotāju izpratnē atkritumu šķirošana ir kaut kas, kas viņiem asociējas ar klimata pārmaiņu mazināšanu.
Patiesībā klimata stāvokli daudz vairāk ietekmē enerģētika, pārsēšanās videi draudzīgos automobiļos vai, piemēram, pesticīdu lietošanas un intensīvās liellopu gaļas audzēšanas samazināšana lauksaimniecībā – tam būtu milzīga ietekme uz emisijām, bet par to nerunā tik skaļi. Latvijā tieši lauksaimniecība un transports ir tas, kas rada lielākās emisijas; salīdzinājumā ar ES pat enerģētikas sektors ir zaļš.
Kā parāda gan mūsu, gan citi pētījumi, ir jāvairo izpratne par to, kādi ir cilvēkam pieejamie instrumenti, lai mazinātu klimata pārmaiņas. Citādi sanāk, ka jāaprobežojas ar domu, ka vienīgais, ko varu, ir sašķirot atkritumus vai nodot pārstrādei nederīgās drēbes.
Vai klimata apziņa veicinātu uzticēšanos klimata politikai?
Klimata apziņa Latvijā ir ļoti zema gan politiskā, gan arī sabiedrības līmenī – mums nav bijušas plašas politiskas diskusijas par klimata pārmaiņām, un arī šobrīd notiekošā diskusija pārsvarā ir par Eiropas Zaļo kursu. Mēs nerunājam par to, ko klimata pārmaiņas nozīmē Latvijai, kādu ietekmi tās rada uz Latviju.
Viens no iemesliem, kas traucē kopīga redzējuma izveidei, ir bažas, ko pauž Latvijas uzņēmēji. Proti, nav veikti detalizēti aprēķini nedz par to, kā klimata pārmaiņas, nedz kā Zaļais kurss ietekmēs valsts ekonomikas nozares, uz kurām visvairāk attieksies klimata politikas ierobežojumi. Piemēram, pastāv ES regula par dabisko mitrāju atjaunošanu, kuras pamatā ir ideja par degradēto teritoriju atjaunošanu. Ko tas nozīmētu Latvijā? Ja pārtrauks meliorāciju, tas ietekmēs Latvijas lauksaimniecību. Tāpēc pamatots ir uzskats, ka Latvijas intereses nav pietiekami aizstāvētas.
Vai, piemēram, cits piemērs par kūdru, kas Eiropas līmenī ir definēts kā fosilais resurss, kura lietošana mums būtu jāsamazina. Latvijā kūdras nozare nav liela, bet ir nozīmīga – kūdra mums ir pat stratēģiskais enerģētikas resurss. Krīzes situācijā, ja paliekam bez iespējas importēt energoresursus, mēs varam kurināt savas mājas ar kūdru. Taču šajā brīdī Latvijai kūdra ir nozīmīga eksporta prece: ražojam mēslojumu, ko dārzeņu un puķu audzēšanai eksportē uz Nīderlandi un citām valstīm. Un nav nemaz tik daudz vietu pasaulē, kur kūdra dabīgi var veidoties.
Savā pētījumā necenšamies idealizēt cīņu ar klimata pārmaiņām, tāpat nevēlamies meklēt vainīgos Latvijas līdzšinējā situācijā. Pētījuma mērķis ir meklēt kopsaucēju starp dažādiem stāstiem, atrast saskarsmes punktus, kas veicinātu savstarpēji papildinošu, motivējošu, uz rīcību vērstu komunikāciju. Ja mēs gribam, lai uzņēmēji iesaistās cīņā par klimata pārmaiņu mazināšanu, kaut kādos brīžos ir jāiet viņiem pretī un jāsaprot, kuras ir tās jomas, kuras nedrīkstam neapdomīgi atdot iznīcībai.
Tāpat jāsaprot tie izaicinājumi, ar kuriem sastopas mājsaimniecības Latvijā – valstī, kurā liela daļa iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Pētījumā atdūrāmies pret to, ka Latvijas klimata politikas pārvaldība un komunikācija ir ļoti sadrumstalota, trūkst stratēģijas ar skaidru rīcības plānu un konkrētiem pasākumiem kaut vai līdz 2030. gadam. Tas tad arī būtu pirmais solis, ar ko sākt veiksmīgu stratēģisku komunikāciju, – valsts pārvaldes līmenī nodefinēt, kādi pasākumi tiks veikti izmešu samazināšanai katrā nozarē, cik tas izmaksās nozarēm un mājsaimniecībām, kā arī skaidrot, kāda veida atbalsts var tikt piedāvāts no valsts puses gan klimatam draudzīgu pasākumu ieviešanai, gan zaudējumu kompensēšanai.
