Malamuts var visu
Sanita atceras, ka jau pieminētajā fotogrāfijā redzētais malamuts piesaistījis viņas uzmanību ar savu majestātiskumu. "Bet tā arī ir. Jo malamuts ir princis. Ja viņš ir, es teiktu, pareizi audzināts, viņš ir ļoti pašpārliecināts. Protams, ja viņš ir nepareizi audzināts, viņš arī ir pašpārliecināts, bet tad viņš kāpj uz galvas."
Abi savu pirmo malamutu atceras joprojām. Toreiz Sanita izpētījusi visu pieejamo informāciju par šo šķirni un teju vai kā galveno uzdevumu sev izvirzījusi pierādīt, ka visi oficiālie priekšstati par malamutiem ir apgāžami. "Malamuts nekad nesēdēšot pie veikala un negaidīšot saimnieku. Bet tas bija pirmais, ko es savam sunim iemācīju," viņa norādīja.
Saimniece suņa Hēlijas uzvedību pat ir iemūžinājusi video ar nosaukumu "Malamuts var visu". Tur viss saskan ar aprakstīto teoriju par malamutiem. "Tur ir attēlots, kā viņa sēž pie veikala, gaida mani, viņa nesa mājās gaļu. Nolika, gaidīja, kamēr viņai nomazgās ķepas. Kamēr izpakos. Un tad viņa varēja ēst," stāstīja saimniece.
Interesanti, ka laikā, kad Sanita un viņas vīrs Miķelis iepazinušies, šobrīd tik aizrautīgais kuplā malamutu pulka saimnieks no suņiem... baidījies. Tobrīd Sanitai bijis Stafordšīras terjers. "Man bija jāved staidzināt. Man nebija variantu. Vedu pavadā, no pavadas nelaidu vaļā. Vienreiz, otrreiz, un bija jāpierod," viņš stāstīja.
Tas, ka abi šobrīd no Rīgas ir pārcēlušies uz laukiem, ir gan dažādu dzīves apstākļu sakritība, gan sapņa piepildījums.
Turklāt vēl viens negaidīts pavērsiens noticis, pamanot reklāmu par kamanu suņu sporta sacensībām. Bērnībā Sanita savam sunim bija iemācījusi vilkt bērnu ragaviņas, taču domājusi, ka nekad dzīvē vairs ko tādu nemēģinās.
"Normāli pieauguši cilvēki 30 gadu vecumā ar tādām lietām nenodarbojas. Netīšām ieraudzīju TV reklāmu, ka ir kamanu suņu sacensības dažādās disciplīnās," atminējās Sanita, norādot, ka vienā no disciplīnām viņa varēja pieteikties viena ar suni un piedalīties ar slēpēm, uz kurām nebija kāpusi 20 gadus. Divas nedēļas Sanita trenēja suni un plūca uzvaras laurus, tāpēc atskārta – ja divu nedēļu laikā var uztrenēt suni, kurš līdz šim neko nav darījis, tad pa spēkam ir viss.
Pavisam nesen Sanita astoņu suņu pajūgā piedalījās sacensībās 600 kilometru distancē Norvēģijā. "Tās ir Norvēģijā vienas no prestižākajām sacensībām, kas notiek katru gadu. Raida visās televīzijās, nedēļas pasākums. Ap to viss griežas tajā nedēļā," viņa stāstīja, atklājot, ka no 68 dalībniekiem finišēju 33. vietā. Pēc viņas finišēja vēl vairs tikai divi dalībnieki, jo pārējie nespēja pabeigt sacensības. "Uzvarētājs ir katrs, kas pārkāpj finiša līniju. Jo tas ir izaicinājums," viņa teica.
Pirms šīm sacensībām Sanita bija piedalījusies vēl citās, kur pārbaudījusi savu un suņu varēšanu īsākās distancēs. Sacensībās Norvēģijā viņa bija pirmā, kas ar malamutiem pieveikusi 600 km distanci.
"Mērķis bija noiet un pierādīt sev un malamutu pasaulei, ka malamuts var normāli noiet. Jo visi uzskata, ka malamuts vairs nevar. Ka vairs nav darba suns. Jā, ka viņš var tikai dīvānā. Ka nav vadāms, ka nav klausīgs, ka viņš atsakās strādāt," stereotipus par malamutiem, kurus vēlējās lauzt, uzskaitīja Sanita.
Malamutam vajag saimnieka laiku
Saimnieki stingri raugās, lai viņi audzētavā izaudzētu ļoti veselīgus un stiprus suņus, tad vienīgie izdevumi pie vetārsta ir attārpošana, atblusošana un obligātā vakcinācija. Visiem, kuri ļoti vēlas sev malamuta šķirnes suni, ir kārtīgi jāpārdomā savs dzīvesveids. Miķelis norādīja: "Es esmu sapratis to, ja malamutam nevari veltīt 4–5 stundas dienā sava laika, vienalga – vai sporto, vai staigā, vai sēdi dīvānā un runājies, paijā viņu –, tad tev malamutu nevajag."
Lai tiktu galā ar 24 malamutiem, saimniekiem neatsverams palīgs ir bara vecākais. Dzīvojot barā, jaunie kucēni iemācās respektēt pieaugušos. Pirmais barvedis labprātīgi tagad ir devies pensijā un nodevis savas pilnvaras jaunajam. Par bara vecāko Sanita skaidroja: "Pirmais bija tāpēc, ka viņš mums bija vienīgais kandidāts. Labi, ka viņš tāds mums bija. Mēs nebūtu tik tālu tikuši. Viņš palīdzēja pamatbaru izveidot. Un man radās doma, ka es varētu suņus turēt kopā, nevis atsevišķi pa voljēriem. Jo lielākā problēma ir tā, ka salaid pēc tam viņus kopā un viņi kaujas," norādīja saimnieki.
Sanita ar Miķeli ir pārliecināti –
ja saimnieks pirmo reizi izvēlējies malamutu un atradis ar viņu kopīgu valodu, arī nākamais suns būs tikai un vienīgi malamuts, jo cilvēka sirdi šie suņi iekaro neatgriezeniski.
"Viņi nezina, kas tas ir – ienīst. Viņi nezina, kas tas ir – dusmoties. Viņi vienkārši tevi mīl. Viņš priecājas par katru tavu pieskārienu. Tu pat pasaki: "Labs, mīļš." Viņam austiņas jau pieglaužas. Un smaids parādās. Sadara blēņas, uzkāpj uz galda, tu viņu sabar, un viņš pēc minūtes nāk pie tevis jau (..) – es jau sodu dabūju, tagad bučiņa jādod."
Turklāt šajā ģimenē, izrādās, suņu limits nav izsmelts, jo Miķelis, kurš reiz pret suņiem izjuta paniskas bailes, saka īsi: būs vēl.
