Adoptēt suni-senioru sadūšojas reti kurš – bail ir gan par dzīvnieka veselību, gan raksturu, gan arī par to, cik ilgs laiks kopā abiem būs atvēlēts. Elizabeti gan rūpes par suņu opīšiem un omītēm nav nobiedējušas.
"Franču buldogi man ir vairāk ciltsdarbiem, izstādēm, bet adoptētajiem suņiem mērķis drīzāk ir dot mājas, dot laiku, īpaši senioriem – dot viņiem laiku dzīvot," atzina Elizabete.
Pirmo suni-senioru Elizabete adoptējusi pirms astoņiem gadiem, taču diemžēl pēc septiņiem mēnešiem viņš aizgāja mūžībā.
Tad kādu vakaru atnāca ziņa, ka steidzami nepieciešamas pagaidu mājas takšu omītei Monai. Arī ar viņu kopā atvēlētais laiks bija īss – vien pusgads.
"Viss vēders bija audzējos, praktiski visi orgāni bija ar metastāzēm. Taisījām ultrasonogrāfiju, bet tur nebija iespējams neko glābt. Pēc tam gaidījām brīdi, kad kļūs sliktāk ar veselību, un tad arī nācās iemidzināt, bet sunītis tāpat bija ļoti priecīgs visu to laiku. Viņa bija kurla taksīte, kurai bija 12 gadi," stāstīja Elizabete. Viņa atzina, ka joprojām nav tikusi pāri zaudējumam, tomēr uzskata, ka grimt skumjās ir arī egoistiski, jo tikmēr kādam var dot mājas un iespēju vecumdienas pavadīt mīlestība.
Elizabete saprata, ka sunīti, kurš pie viņas nodzīvojis vien pusgadu, viņa paguvusi iemīlēt tikpat ļoti kā pārējos, tostarp pirmo suni, kuram šogad būs deviņi gadi.
Tikai dažas dienas pēc atvadām Elizabetes mājās ieradās seniore Lote, kuras iepriekšējā saimniece vairs nespēja par sevi parūpēties un nonāca pansionātā, bet nevienam radiniekam nebija iespējas sunīti ņemt pie sevis. Divus mēnešus Lotes sludinājums bija pieejams internetā, līdz Elizabete nolēma viņu paņemt pie sevis.
Elizabete pieļauj, ka tieši pirmie mēneši Lotei bija visgrūtākie, jo tad viņa viena pati uzturējās dzīvoklī un saimnieces radinieki ik pa laikam atbrauca viņu pabarot un izvest ārā, bet lielākoties nācās nokārtoties iekšā un ēst to, kas bija atstāts uz vairākām dienām. Skumjas pēc vecās saimnieces un vides maiņa būtu grūta ikvienam, bet jaunajai dzīvei Elizabetes mājās sunīte pielāgojusies ātri: "Kad viņa atbrauca pie mums, te viņu sagaidīja citi suņi, cilvēki, vasara vēl bija. Mēs visi visu laiku [bijām] kopā, es pati vēl strādāju no mājām."
Ja Elizabete nebūtu paņēmusi Loti pie sevis, visticamāk, sunīte būtu iemidzināta. Elizabete uzskata, ka katrs suns pelnījis mājas un šobrīd ir ļoti daudz iespēju atrast jaunu saimnieku, izmantojot internetu: "Ir nepieciešama ļoti laba fotogrāfija, lai noķertu, kā tas suns izskatās. Lotes gadījumā bija ļoti necila bilde, no mugurpuses, no augšas nobildēta. Mēs pat īsti nezinājām, cik liels būs suns, seju [purnu – red.] vispār nevarēja redzēt. Man likās, ka viņa būs tāda, kā vajag."
Visiem, kas domā par cienījama vecuma dzīvnieka adoptēšanu, Elizabete saka tieši – tas nav tas pats, kas paņemt kucēnu vai pieaugušu suni.
Dzīvniekam, visticamāk, būs veselības problēmas, kas prasīs nepārtrauktu saimnieka uzmanību un finanses.
"Arī Lotei ir sirds mazspēja, tāpat ar urīnpūsli ir problēmas. Iepriekšējam sunim bija ļoti, ļoti slikti ar veselību – audzēji un nieru mazspēja. Ir jārēķinās ar lieliem izdevumiem, protams, ar laiku, jo senioru nevar atstāt mājās uz deviņām stundām vienu pašu," uzsvēra suņa saimniece.
Liels atbalsts Elizabetei ir arī ģimenes iesaiste. Par spīti grūtībām, viņa visās situācijās saskata zelta maliņu, un tas neļauj rokām nolaisties: "Iedot dzīvniekam dienas, nedēļas, mēnešus. Lotes gadījumā, es ceru, ka pat gadus, jo viņa ir ļoti kašķīga sunīte, un man šķiet, ka tas viņu notur līmenī."
No saviem dzīvniekiem Elizabete katru dienu mācās mīlestību. Vislielāko prieku viņa izjūt tad, kad savu suņu acīs redz – viņiem Elizabete ir īstais cilvēks: "Mīlestība jau ir tas, kāpēc mēs to darām. Kad redzi mīlestību sunim acīs, jebkas, ko es esmu darījusi viņiem, vairs neliekas tik grūti," atzina suņu saimniece.
