Pirms gada raidījuma "Ķepa uz sirds" komanda kopā ar dzīvnieku aizsardzības biedrību "Ķepu ķepā" devās reidā Iecavas pusē, lai redzētu vispārējo situāciju, cik daudz saimnieku joprojām suņus tur pie ķēdes. Filmēšanas laikā pamanīja ceļa malā pamestu kaķi, kurš bija galīgi novārdzis, ievainots un praktiski nekustējās. Biedrības vadītāja Gundega Bidere runčuku izglāba un nogādāja patversmē. Gada laikā kaķa dzīve ir mainījusies par 180 grādiem.
Pirms pieciem gadiem Anna zaudēja savu kaķīti, kurš pēc smagas slimības devās uz citiem medību laukiem. Piecus gadus saimniece zaudējuma sāpju dēļ nespēja ievest mājās jaunu mīluli, lai gan juta, ka tāds laiks pienāks.
"Man bija tāda doma, ka nevis man jāizvēlas kaķis, bet kaķim jāizvēlas mani.
Es nevarēju saņemties. Man nebija tā doma, ka viens kaķis aizgāja un tagad vajag aizstāt. Nē. Kad sāpe bija rimusi pavisam, tad es biju gatava," atzina Anna.
Anna šo gadu laikā bieži devās staidzināt uz patversmi suņus, tādā veidā veltot kaut nedaudz sava laika un palīdzot. Taču nevienu reizi pat neieskatījās kaķu mājā, lai palūkotos, vai tur nav kāds mincis, ko varētu vest uz mājām.
Liktenīgs izrādījās Annas darba vietā rīkots labdarības pasākums, kad viņa kopā ar kolēģiem devās uz dzīvnieku patversmi "Ķepu ķepā": "Iegāju pie kaķiem. Mints uzreiz iekrita acīs. Viņš bija mīlīgs, omulīgs, gulēja savā gultiņā. Es caur krātiņu iebāzu pirkstiņu, un viņš sāka uzreiz glaudīties. Tad es pat nenogāju garām visiem pārējiem kaķiem. Tā es arī tur paliku. Pie viņa klāt."
To, ka ir pienācis ilgi gaidītais brīdis, kad kaķis izvēlas saimnieci, nevis otrādi, Anna sapratusi, kad jau bija no runčuka atsveicinājusies: "Man nebija domas ņemt kaķi. Bet tad mēs ar viņu tur glaudījāmies, un tajā brīdī, kad es jau izgāju ārā, skatos, ka viņš arī izgāja savā āra krātiņā. Tad es sapratu: jā, viņš ir jāņem."
Jau pēc nedēļas Mints kopā ar savu izvēlēto saimnieci devās uz jaunajām mājām Rīgā. Annu un jauno mājvietu Mints pieņēmis uzreiz – tāda sajūta, ka dzīvojis te jau ilgi. Lai gan nekas nav zināms par Minta iepriekšējo dzīvi, Anna domā, ka kaķis zina, ko nozīmē sava ģimene un mājas.
"Pat braucot mājās mašīnā – es viņu izvilku no pārnēsājamās somas un viņš uzreiz sēdēja man klāt. Es viņam biju nepazīstams cilvēks, bet viņš visu laiku sēdēja mierīgs. Murrāja. Atnākot mājās, viņš uz kastīti gāja uzreiz. Nebija problēmu. Arī no svešiem cilvēkiem viņš nebaidās. Liekas. kaut kur viņam ir bijušas mājas. Man nav nekāda skaidrojuma, kā viņš varēja nonākt uz ielas. Es nesaprotu, kā kaķi var atstāt, kā kaķi var izmest," pauda Minta saimniece.
Anna atzina, ka runcītis viņas dzīvi darījis piepildītāku un vissvarīgākā ir sajūta, ka mājās kāds gaida. Anna ir pamanījusi, ka Mints ļoti daudz guļ – it kā izgulēdams visus pārdzīvojumus un izbaudot, ka var aizmigt mierā un klusumā: "Man tāda sajūta, ka es aizeju uz darbu, atnāku atpakaļ un viņš visu dienu ir nogulējis vienā pozā. Pēc tam atnākot, viņš velta uzmanību man. Mēs paspēlējamies, un tad viņš vakarā guļ. Viņš guļ kā cilvēks – liek galvu uz spilvena un guļ blakus."
Anna nesaka, ka kaķu limits viņas mājās ir izsmelts, bet pagaidām par kompanjonu Mintam nedomā un velta visu uzmanību savam vienīgajam mīlulim. Situācija, kādā Mints bija nonācis, atstājusi iespaidu uz kaķa veselību. Adoptējot dzīvniekus no patversmes, nav iespējams precīzi prognozēt, kādas to veselības problēmas nākotnē var atklāt. Tomēr visiem saimniekiem, kuri vēlas sniegt patversmes sunim vai kaķim jaunas mājas, bet baidās piedzīvot zaudējuma sāpes, Anna ieteica izbaudīt katru mirkli no jaunās dzīves, ko esat snieguši savam mīlulim.
"Tie laimes brīži ir daudz vairāk, un tas noteikti ir tā vērts. Nav jādomā par kaut kādiem negatīviem momentiem. Es vienmēr esmu domājusi, ka šķirnes kaķi uzvedas tā, it kā viņi zinātu, cik viņi maksā. Tādi mazliet – deguns gaisā. Bet parastie kaķi liekas tik patiesi, dabīgi un vairāk pat velta savu mīlestību saimniekam," uzskata Minta saimniece.
