Par to, vai dabai ir veiksmīgas sabiedriskās attiecības un kā šajos laikos runāt par tādiem sarežģītiem konceptiem kā emisijas, bioloģiskā daudzveidība un ilgtspēja, raidījumā diskutēja arī Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa un Latvijas Universitātes Literatūras, fokloras un mākslas institūta pētniece, vides komunikācijas speciāliste Kitija Balcare.
Klimata nogurums un skepse
Pasaulē sāk runāt par klimata nogurumu – jautājumi, kas skar klimata pārmaiņas un vides aizsardzību, kļūst aizvien smagāki, zinātnieku novērojumi un modeļi – aizvien skarbāki, bet sabiedrībā mijas bailes par nākotni un vēlme atslēgt prātu par notiekošo.
Nereti tikai tad, kad arī pie mums pašiem notiek kādas postošas dabas stihijas – vētras, lielgraudu krusa vai lietus izraisīti plūdi, cilvēki nopietnāk aizdomājas par klimata pārmaiņām un to ietekmi.
"Tā ir, protams, jo tā ir iekārtota mūsu smadzeņu darbība, ka mēs atceramies spilgtākos notikumus un ikdienas notikumus varbūt piemirstam. Bet ir jāatceras, ka klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās ir ilgstoši procesi. Nepietiek ar to, ka mēs tikai vienreiz gadā par to aizdomājamies, tam ir jābūt visu laiku mūsu redzeslokā.
Jātur prātā, ka gan globāli, gan diemžēl arī Latvijā arvien vairāk un biežāk piedzīvosim vētras un ekstrēmos notikumus, pie kā vaininieki patiesībā esam tikai mēs paši," norādīja ģeogrāfe.
Vienlaikus, lai gan zinātnieki un nevalstiskās organizācijas mudina cilvēkus saudzīgāk un apdomīgāk izmantot dabas resursus, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un mazinātu tempus, kādos uzkarst mūsu planēta, šīs ziņas visi neuztveram vienādi – aizvien ir zināms skepticisms par klimata pārmaiņām, aizvien ir atšķirīga izpratne par to, kas ir un kas nav saudzējams.
"Tas, kas ir novērojams pēdējā laikā, – ir arvien lielāks klimata pārmaiņu noliedzēju spēks un balss, kas sakrīt arī ar konservatīvo politisko spēku aktivizēšanos, ar populisma aktivizēšanos. Neskatoties uz to, ka klimata pārmaiņas mums arvien biežāk sit kā ar āmuru pa pieri, ļoti skaļi un arvien skaļāk ir dzirdami arī šie klimata skeptiķi," atzina Brizga-Kalniņa.
Negribam ieraudzīt to, kas nav ērti vai normāli
Pagājušajā gadā piedzīvotā Latvijai netipiskā lielgraudu krusa, plūdi Jēkabpilī un šī gada postošā vētra – visi šie notikumi ir saistāmi ar klimata pārmaiņām, un par tiem tieši tā arī ir jārunā, uzskata Brizga-Kalniņa.
"Es domāju, ka ļoti daudzi cilvēki joprojām negrib ieraudzīt un negrib sasaistīt šos notikumus ar klimata pārmaiņām, jo tas ir kaut kas ļoti liels, grūti aptverams, ilgstošs un arī neredzams, un mēs kā cilvēki tomēr tiecamies pēc normālības.
Mēs gribam normālu, parastu ikdienu, lai viss notiek kā parasti, tāpēc arī par pēdējo vētru, pavērojot sociālos tīklus, bija redzami daudzi komentāri, ka tā jau bijusi tāda pati kā 1986. gadā un vēl kādos citos gados," stāstīja Brizga-Kalniņa.
Kalvāne uzsvēra, ka zinātnieku uzdevums un misija ir skaidrot klimata pārmaiņu procesus ilgi, daudz un, ja nepieciešams, katru reizi no jauna, par spīti tam, ka dažreiz var šķist – kā gan to var nezināt.
"Dažreiz ir arī tā, ka es esmu pateikusi vienu, bet to uztver pilnīgi citādāk. Tad atkal ir jāmācās pateikt vēl precīzāk un ietvert ziņu citos vārdos. Tas ir nemitīgs mācīšanās process. Tagad situācija ir mainījusies, jaunos zinātniekus lēnām māca, kā komunicēt ar sabiedrību. Parādās arvien vairāk zinātnes komunikācijas kursu Eiropas universitātēs, bet mēs esam tādi autodidakti," pauda Kalvāne.
Ja līdz šim zinātnieki prasmi komunicēt ar sabiedrību un nodot vēstījumus skaidri un saprotami apguva pašmācības ceļā, tad tagad situācija mainās. Ar laiku šī komunikācija noteikti uzlabosies, uzskata Kalvāne.
Nespējam domāt pietiekami plaši
Runājot par klimata pārmaiņām, lielā mērā esam iesprūduši tādā kā šausmu rāmējumā, jo ziņas un stāstus par tām pasniedzam galvenokārt kā ārkārtējus un biedējošus, līdz ar to nav pārsteigums, ka cilvēki ikdienā ilgstoši šādu informāciju patērēt nevēlas, ja vien tas neskar viņus pašus, norādīja Balcare.
"Viens no risinājumiem, manuprāt, būtu normalizēt vides un dabas tēmu klātbūtni ikdienišķā mediju dienaskārtībā. Tas ir viens virziens. Otra lieta ir, ka klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības sarežģītība ir šīs tēmas un problēmu izkliedētībā.
Jo tie ir ilgstoši procesi, mums šī zelta zivtiņas atmiņa un, kamēr nesmeļas ūdens pār manu namdurvju slieksni, līdz tam brīdim šķiet, ka tas jau mani neskar," skaidroja Balcare.
Tieši fragmentārisms lielā mērā ir tas, kas veicina klimata pārmaiņu skepsi, – šodien tā gadījās, bet rīt jau tā vairāk nebūs, nodzīvošu vēl mierīgi savus gadus 50.
"Mēs nespējam domāt plašākā laika un telpas mērogā. Tā ir problēma. Lai mēs spētu, ir nepieciešamas zināšanas, un arī zināšanas vienas pašas neglābs mūsu attieksmes maiņu, jo ir vajadzīga arī saskarsme ar vidi un dabu – un nevis tikai tad, kad ir šī katastrofa, bet arī ikdienišķā līmenī," uzsvēra Balcare.
Protams, nepalīdz arī internetā brīvi pieejamā dezinformācija un politiķu vēlme jautājumus par klimata krīzi izmantot savu mērķu sasniegšanai, atzina Balcere, bet pretī tam, izrādās, iespējams likt mākslu.
"Aizvien biežāk mākslinieki sadarbojas ar zinātniekiem un māksla kļūst par zinātnes komunikācijas formu. Tas notiek tāpēc, ka pētījumiem un mums ir vajadzīgs šis emocionālais uzslāņojums, šie saskares punkti, lai tas mūs patiešām aizkustinātu, liktu padomāt citādāk, apdomāt savu rīcību un ieraudzīt citus skatpunktus," stāstīja Balcare.
Nereti vēl viens no iemesliem, kāpēc cilvēki neizprot vai nevēlas izprast klimata pārmaiņu nozīmi, ir arī absolūti konkrētu atbilžu un 100% drošu rīcības plānu neesamība, jo zinātnē tādu vienkārši nav.
"No zinātniekiem parasti tiek gaidīta konkrēta atbilde: kā mēs varam mazināt klimata pārmaiņas? Bet nav tādas vienas atbildes! Tad sākas atkal: ai, nu viņš jau neko nejēdz…
Tas ir tas, ar ko es esmu saskārusies savā pieredzē. Mēs esam ļoti diplomātiski, mēs zinām to, ko mēs zinām uz šo brīdi, un mēs nevaram 100% pateikt, ka būs šādi, jo pastāv trīs dažādi ceļi – ja darīsim šādi, tad, iespējams, būs tā, ja darīsim šādi, tad atkal tā. Bet tas neder lielākajai daļai sabiedrības un neder arī politiķiem, jo viņiem vajag konkrētu atbildi – ja mēs darīsim tā, tad visas problēmas atrisināsies. Bet es kā zinātnieks tā nedrīkstu teikt," skaidroja Kalvāne.
