Vai zīdītājiem ir mājas?
Zīdītāju grupā, kā lielā daļā citu sistemātisko grupu dzīvnieku pasaulē, piesaiste konkrētai alai, migai, mājoklim – pašu būvētam vai pielāgotam – ir atkarīga no sezonas. Proti, vai tā ir vai nav konkrētās sugas vairošanās sezona.
"Pirms vairošanās sezonas jau tiek savlaicīgi migas vieta sameklēta, labiekārtota. Savukārt laikā, kad ir jārūpējas par mazuļiem, zīdītāju valstī ligzdbēgļu ir salīdzinoši maz. Tie varbūt ir pārnadži, tā grupa, bet šobrīd pat grūti iedomāties kādu citu no Latvijā dzīvojošajām sugām, kuriem nevajadzētu kādu laiku atrasties vecāku aprūpē," stāstīja Ozoliņš.
Tātad lielākajai daļai zīdītāju, izņemot varbūt vien pārnadžus – aļņus, staltbriežus, stirnas un mežacūkas, migas ir nepieciešamas un tiek izmantotas vismaz tik ilgi, kamēr jāzīda mazuļi.
"Taču mežacūkām arī īslaicīgi ir miga. Kaut gan tās diezgan ātri sāk sekot savai mammai, tās noteikti piedzimst migā un kādu laiku tur tiek arī sildītas, kādas nedēļas tajā uzturas. Bet stirnas, brieži, aļņi ļoti ātri pēc piedzimšanas seko savai mammai un var atpūsties vai tikt padzirdīti ar pienu pa ceļam jebkurā drošā vietā," skaidroja Ozoliņš.
Pārējie Latvijas zīdītāji, sevišķi lapsas, vilki un lūši, ļoti rūpīgi iekārto savas migas un tajās dzīvo gadiem. Āpši pat gadu desmitiem iekārto pastāvīgas alu sistēmas, bet bebri izceļas ar to, cik drošas migas pret plēsēju uzbrukumiem tie spēj izveidot.
Cik liela ir teritorija ap migu?
"Jo kapitālāka ir miga, būve, jo teritorija, kuru šim dzīvniekam vajag atcerēties un apsekot, būtībā ir mazāka un konkrētāka. Tā, protams, nav burtiski ar cirkuli novelkama radiāli ap šo migas vietu, bet tai ir noteiktas robežas," norādīja Ozoliņš.
Turklāt migas veidotāji un pastāvīgie iemītnieki – vai tas būtu zīdītāju pāris vai vientuļa mātīte – ļoti labi iegaumē apkārtni un dažādus orientierus.
"Interesanti, ka ir atklāts – migas tuvumā teritorijas iezīmēšana nenotiek. Teritorija tiek iezīmēta tālāk, un tas vairāk ir domāts pret konkurentiem, pret savas sugas pārstāvjiem, bet tiek darīts tālāk, lai šī iezīmēšana nevarētu kalpot par migas atrašanu plēsējiem," stāstīja Ozoliņš.
Protams, katrai sugai un katros apstākļos teritorijas lielums var atšķirties. Nav noteikts, ka, piemēram, vilki savu midzeni neiezīmētu tuvāk kā kilometru no atrašanās vietas. Var būt gadījumi, kad tas notiek tālāk vai tuvāk.
"Tas ir atkarīgs no barošanās apstākļiem konkrētajā teritorijā, kas savukārt nosaka populācijas blīvumu. Jo blīvāka ir kopējā populācija konkrētajā areāla daļā, jo faktiski arī nav nepieciešamības pēc pārāk lielas individuālas teritorijas, jo tas tikai radītu papildu riskus, enerģijas papildu patēriņu," skaidroja Ozoliņš.
Kā zīdītāji izvēlas dzīves vietu?
Līdz ar to tādā blīvā konkrētās zīdītāju sugas populācijā šie vairošanās iecirkņi jeb individuālās teritorijas ap migu var būt salīdzinoši mazas. Savukārt, ja resursu trūkst un indivīdu apkārtnē nav daudz, šīs teritorijas ir lielākas.
Protams, zīdītāji lielākoties aizņem tās teritorijas un veido savas migas tur, kur barības resursu ir pēc iespējas vairāk. Bet teritorijās, kas ir ar mazāk resursiem un nepiemērotākiem apstākļiem, lielākoties dzīvo jauni tēviņi, kas vai nu meklē sev pāri vai jaunas individuālās teritorijas.
"Savukārt mātītes, un interesanti arī, ka to meitas, cenšas apmesties pēc iespējas tuvāk tai resursiem bagātajai vietai un veidot stabilus, ilglaicīgus, no gada uz gadu pastāvošus iecirkņus, ja nav bijis kāds traucējums," stāstīja Ozoliņš.
Jo biežāk savas dzīves laikā dzīvnieks saskaras ar apdraudējumu vai riskiem, jo biežāk tas maina savas migas atrašanās vietu.
Kā tiek iezīmēta teritorija?
"Zīdītāju grupa ir slavena ar to, ka viņiem ir ļoti izplatīti un plaši izmantoti smaržu signāli. Kā smaržas nesējs, protams, kalpo speciāli dziedzeri. Šie dziedzeri var atrasties vietās, kur ir regulārie ķermeņa izdalījumi, respektīvi ekskrementi vai urīns, tātad izvadorgānu tuvumā, bet tie var atrasties arī citās vietās," skaidroja Ozoliņš.
Šie dziedzeri, visticamāk, veidojušies no sviedru dziedzeriem, bet gan fizioloģiski, gan anatomiski evolūcijas gaitā tiem ir mainījusies funkcija, un tagad tie tiek izmantoti teritorijas iezīmēšanai.
"Piemēram, pārnadžiem tie ir galvas, pieres rajonā, ragu tuvumā. Līdz ar to pārnadžu tēviņš, tīrot ragus, skrāpējot tos pret kādu zaru vai koka stumbru, reizē arī atstāj smaržas liecību par savu identitāti. Tie var būt arī galvas sānos, kaut kur pie kakla, arī uz pēdām, faktiski ļoti dažādās vietās," stāstīja Ozoliņš.
Šie dziedzeri kalpo gan kā saziņas un komunikācijas līdzeklis ar savas sugas pārstāvjiem, gan arī robežu iezīmēšanai konkurentiem – gan savas sugas, gan citu sugu starpā.
Vienlaikus nav noliedzams, ka savas smaržas atstāšana palīdz arī pašam dzīvniekam orientēties savā teritorijā. Atkārtoti saožot pašam savu atstāto zīmi, tas veido savas teritorijas karti smadzenēs.
Aizraujoši stāsti par dabu
