Droši vien grūti būtu Latvijā atrast cilvēku, kurš nepazīst adatainos, smailpurnainos zvēriņus ežus. Jebkurš bērns droši vien zina, ka šie radījumi ziemā "pārtiek" no rudenī pašu savāktajiem krājumiem – sēnēm un āboliem. Šos krājumus līdz ziemas "noliktavai" viņi aiztransportē, uzdurtus uz adatām. Ābolu raža šogad daudzviet Latvijā padevusies laba, tātad ežiem būs pārticīga ziemošana. (Tas ir provokatīvs joks! Joks, lai norādītu uz vienu no populārākajiem mītiem par ežiem.)
Eži sēnes neēd (taču ēd tos, kas ēd sēnes). Arī augļus (tostarp ābolus) eži neēd. Viņi pārtiek tikai no gaļas barības.
Bet – galvenais – ziemā eži vispār nebarojas. Viņi auksto gada posmu pavada, ieslīguši hibernācijā – nepārtrauktā, ciešā guļā.
Guļ zem koka saknēm, malkas un citur
Ežu ziemas guļas periods sākas oktobrī. Beidzas tas martā, aprīlī. Aukstos gada mēnešus ikviens ezis pavada zem kāda dižāka koka saknēm vai zem kritalas, zem kāda žagaru vai malkas krāvuma, zem blīva siena segas, zem kādas būves pamatiem vai arī paša izkārpītā alā, kur saritinājies guļ no lapām, sūnām un sausas zāles paša izveidotā migā. Zvēriņa dzīvības procesi guļas laikā krietni palēnināti, piemēram, sirdsdarbības un elpošanas intensitāte ir desmit reizes zemāka nekā aktīvajā periodā.
Pirms došanās guļā eži parasti top krietni tumīgi, jo uzbarojas (uzkrāj tauku rezerves). Pavasarī tie pamostas noliesējuši, daudz vieglāki un tūdaļ steidz naski baroties, lai atjaunotu ziemā izsīkušās enerģijas rezerves un sāktu uzkrāt spēku atbildīgajam sugas turpināšanas procesam.
Aktīvajā jeb gada siltajā periodā šie dzīvnieki Latvijā sastopami bezmaz visur, kur vien ir sausas, ar barību bagātas un ar piemērotām slēptuvēm nodrošinātas vietas. Viņi mīt lapu un jauktu koku mežmalās, aizaugušās un aizaugošās pļavās, krūmājos. Liela daļa ežu tiecas apmesties uz dzīvi cilvēku tuvumā: lauku viensētās un ciematos, pilsētu (pat lielu pilsētu) nomalēs, dārzos, apstādījumos, kapos, parkos (tāpat kā vāveres). Eži (tāpat kā vāveres) ātri pierod pie saviem divkājainajiem kaimiņiem, labi atceras un regulāri apmeklē vietas, kurās tiek piebaroti.
Latvijā mājo divu sugu eži
Jānorāda: aizritējis jau labs laiciņš, kopš noskaidrots, ka Latvijas teritorijā mājo divu sugu eži. Bieži sastopama, visā mūsu valsts teritorijā izplatīta suga ir šai sižetā redzamais ziemeļu baltkrūtainais ezis (Erinaceus roumanicus), bet salīdzinoši reti un tikai vietām (galvenokārt valsts ziemeļaustrumos) mītoša ir augumā nedaudz necilākā suga brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europaeus). Abas sugas – visai līdzīgi, tomēr ārēji atpazīstami dzīvnieki. Šo sugu vizuālās atšķirības visvieglāk konstatējamas, aplūkojot zvēriņu apakšpusi, proti, ziemeļu baltkrūtainajam ezim tās apmatojums ir viscaur gaišpelēks (bezmaz balts), bet brūnkrūtainajam ezim uz krūtīm un vēdera iezīmējas brūns laukums. Toties nav būtisku ārēju dzimumatšķirību starp vienas sugas ežiem.
Abas mūsu ežu sugas ne vien izskatās, bet arī uzvedas līdzīgi. Šie kustoņi rosās galvenokārt (bet ne tikai) krēslā un tumsā.
Ja dzīvnieks pats nav redzams, var būt dzirdami viņa radītie trokšņi: gan klasiski eziskie pukšķi, gan arī šņācieni, rūcieni un citas skaņas.
Eži pieder senākajai un primitīvākajai zīdītāju klases kārtai – kukaiņēdāju kārtai, kurā ietilpst arī kurmji, ciršļi un dažādi svešzemnieki, teiksim, šķeltzobji jeb Madagaskaras eži, vihuholi, tereki, ūdenstereki un citi. Kā jau tas piedien kukaiņēdājiem, šo dzīvnieku ķermenis izdala raksturīgu muskusa smaku.
Ezēni kļūst pastāvīgi divarpus mēnešos
Pavasarī, kad, meteoroloģiskajiem apstākļiem kļūstot aizvien mīlīgākiem, palielinās kukaiņu un citu ēdambūtņu daudzums, ežiem kļūst daudz vieglāk remdēt izsalkumu. Nu atliek laiks arī dzimumdzīvei. Var izdoties novērot nelielas ežu grupiņas: parasti — vienu mātīti un divus trīs tēviņus, kuri ķīvējoties cenšas iegūt tiesības parūpēties, lai labi apslēptā midzenī pēc apmēram pusotra mēneša piedzimtu ezēni – četri līdz seši kurli, akli, bezzobaini mazuļi. Zobi dzīvnieciņiem, protams, izaug, bet tikai mēneša vecumā; līdz tam viņi barojas vienīgi ar mātes pienu.
Divarpus mēnešu vecumā jaunā paaudze jau kļūst pilnīgi patstāvīga.
Veiksmīgākās ezienes vienā vasarā pagūst laist pasaulē un izlolot divus bērnu pulciņus. Neviens ežu tēviņš nekad neuzņemas rūpes par pēcnācējiem.
Ēd visu ar gaļas smaku
Piederēt kukaiņēdājiem – tas nebūt nenozīmē: pārtikt tikai no kukaiņiem. Eži labprāt ēd visu, kam ir gaļas smaka. Ēd daudz. Galvenokārt tomēr viņi barībai izmanto tieši kukaiņus (tostarp indīgus), nešķirojot – ēd gan tos insektus, kurus cilvēki uzskata par kaitīgiem, gan tos, kurus – par derīgiem. Eži notiesā krietnu daudzumu slieku, gliemežu, noķer kādu abinieku, retumis – rāpuli (pārsvarā, neveiklo ķirzaku glodeni, nevis indīgo čūsku odzi), netaupa uz zemes un tuvu zemei ligzdojošu putniņu perēkļus, arī nelieli zīdītāji (pārsvarā gan mazuļi) mēdz dabūt galu starp ežu zobiem. Ēstgribas pārņemti eži priecājas, ja atrod maitu, viņi kāri našķējas ar visādiem neveģetāriem cilvēku barības atlikumiem un atkritumiem, arī ar suņu un kaķu barību.
Ostīdami un tusnīdami, eži skraida, ēdmaņu meklēdami, apkārtnē orientējoties galvenokārt ar ožas un dzirdes palīdzību.
Ēdot viņi bieži vien šmaukstina. Pēc ēšanas – aplaiza sevi. Kad jānokļūst pie barības, ja vajag, adataiņi spēj pārvarēt ūdenstilpes – labi peld.
Un kā ar izplatīto viedokli par ežu kāri uz govs pienu? Tas ežiem tiešām garšo! Garšo, taču veselīgs šis ēdiens viņiem nav. Turklāt: visīstākais apmelojums ir vēstījums, ka eži paši spēj izzīst pienu no govs.
Ežu adatas ir mati
Kā visiem labi zināms, ežiem daba devusi īpašus aizsarglīdzekļus – smailus matus – vidēji 25 līdz 30 milimetrus garas adatas. Jā, adatas ir mati, tikai – evolūcijas gaitā pārveidojušies! Adatas sedz ežu ķermeni vienīgi no augšas un no sāniem, citur mati nav pārveidoti. Tāpat kā pārējiem zvēriem, mati (tātad arī adatas) ežiem pakāpeniski izkrīt, un to vietā izaug jaunas.
Kad adataiņi ir mierīgi, adatas viņu ādā turas slīpi un ir novietojušās cita pār citu kā jumta dakstiņi,
bet, kad, sargādamies no uzbrucējiem, zvēriņi saritinās kamolā, tās izslejas stāvus un turklāt novietojas tā, ka smailes vērstas krusteniski dažādos virzienos.
Adatu kažoks gan nebūt negarantē absolūtu aizsardzību no ienaidniekiem. Galvenie ežu asinskārie dabiskie ienaidnieki ir prāvāki gaļēdāji – gan zvēri, gan putni, no kuriem adatu sega ne vienmēr spēj aizsargāt.
Visu adataiņu nopietnas vārdzinātājas ir ērces. Adatu sega no tām itin nemaz nespēj izsargāt. Arī no transporta līdzekļu riteņiem, no degošas kūlas un no iekrišanas bedrē – nepasargā. Būtiski ežu skaitu negatīvi ietekmē dažādas infekcijas, kā arī dzīvošanai (un – jo īpaši – ziemošanai) piemērotu vietu trūkums.
Aizraujoši stāsti par dabu
