Neapmācīti suņi apmāca sevi paši
Lielākā daļa suņu saimnieku, kuri nevēlas apmācīt savu suni, to nedara tāpēc, ka uzskata – sunim izaugot, tas viss pāries, un viss būs kārtībā, stāstīja Čipuštanovs, uzsverot, ka tā nebūs.
"Visiem ir jāsaprot, ka, arī neapmācot suni, viņš vienalga augot attīstās un apmāca pats sevi. Izejot no tā, kāda būs viņa pieredze mājās un saņemtā attieksme, viņš dzīvos tālāk savu dzīvi.
Ja viņam viss tiks atļauts, viņš uzskatīs – jā, laikam esmu kungs," norādīja Čipuštanovs.
Tāpat daudzi maldīgi uztver, ka dažas šķirnes suņi jau piedzimst gudri un paši sapratīs, kā rīkoties. Arī tā tas nenotiek. Gluži tāpat kā cilvēki, arī katrs suns ir individuāls, un šķirne vien nenosaka pienākumu būt paklausīgam.
"Suns parādās mūsu mājās tikai tāpēc, ka mēs to nolēmām un gribējām. Suns pats to negribēja, un es nedomāju, ka sunim automātiski tāpēc pienākas būt paklausīgam. Suni nevar paņemt kā mantiņu – suns ir skaists, izskatīgs, es kopā arī ar viņu tā forši jūtos, ar to tad arī pietiek," uzsvēra Čipuštanovs.
Vēl viena izplatīta kļūda – nevēlamas uzvedības vienīgā pazīme daudziem šķiet suņa agresija, bet tas, ka suns pār saimnieku dominē jau sen jeb tautas valodā gluži vienkārši "sēž tam uz galvas", netiek pamanīts.
"Kamēr tas netraucē, kamēr nav kaut kādas nopietnas sekas, viss ir okej. Man bieži prasa, vai suns drīkst gulēt gultā kopā ar mani? Es saku – jā, ja jūsu sunim nav tieksmes uz sociālo agresiju, tad kāpēc nē? Ja tas sniedz labsajūtu gan jums, gan jūsu sunim," stāstīja Čipuštanovs.
Kā atpazīt dominanci?
Sociālā agresija agrāk tika dēvēta arī par dominējošo agresiju, taču vēlāk no vārda "dominējošs" atteicās, jo dominance nav viens un tas pats, kas agresija, stāstīja Čipuštanovs.
Dominance suņa un saimnieka attiecībās var izpausties arī caur it kā pozitīvām suņa darbībām, kad suns, piemēram, nolaiza saimnieka rokas, lai iegūtu sev uzmanību, glāstus vai ko garšīgu. Suns kaut ko sev it kā pieprasa, un saimnieks to arī nodrošina. Vēlmi dominēt var pamanīt kucēnos jau ļoti agrā bērnībā.
"Tā ir iedzimta īpašība. Es to ļoti bieži novēroju, testējot mazus kucēnus 49. dienā, kad viņi vēl ir pavisam mazi – tik mazi, ka viņiem vēl nav nekādas iepriekšējas pieredzes, viņi vēl nav apmācīti. Bet viņi uzreiz parāda, kurš no viņiem ir ar tieksmi uz dominēšanu un kurš pilnīgi pakļaujas visam jau pašā sākumā," stāstīja Čipuštanovs.
Suņi ar tieksmi uz dominanci ir spējīgi parādīt un arī atklāti parāda, ko vēlas, bet ko nē. Ja cilvēks to pieņem un suņa vēlmēm nekad neatsaka, suns visai ātri pār saimnieku uzkundzējas.
Tāpat par dominanci liecina arī tas, ja suns kādās situācijās saimnieku ignorē un izliekas nedzirdam.
"Tas nozīmē, ka viņš neuzskata šo cilvēku par savu saimnieku. Viņš neuzskata, ka viņam ir jāklausa," norādīja Čipuštanovs.
Nereti tas notiek, piemēram, ja pastaigas laikā suns tiek palaists vaļā no pavadas un viņam tobrīd kaut kas cits liekas interesantāks par saimnieka klausīšanu. Taču sunim ir jāklausa saimnieks ne tikai tad, kad viņš pats grib klausīt, bet vienmēr, uzsvēra Čipuštanovs.
Dominance var pāraugt agresijā
Kamēr dominance savstarpējās attiecībās netraucē, viss šķiet labi un kārtībā, bet ir gadījumi, kad suņa dominējošā uzvedība attīstās jau ļoti nevēlamajā sociālajā agresijā.
"Sociālā agresija nozīmē to, ka ģimenes ietvaros suns var uzvesties agresīvi tad, kad viņam kaut kas nepatīk no saimnieku vai citu ģimenes locekļu puses.
Teiksim, saimnieks grib piekabināt pavadu sunim pie kaklasiksnas, bet viņš par to var iekost vai parādīt zobus. Vienkārši viņš negrib, lai viņu kontrolē saimnieks, un tāpēc viņš neļauj piekabināt pavadu," skaidroja Čipuštanovs.
Svarīgi, ka šādos gadījumos nedrīkst suni sodīt ar atgriezenisku agresiju, jo tad tas var arī nākotnē saprast to tā – cilvēks, kurš no manis kaut ko grib, var man arī uzbrukt.
"Gadījumos, ja suns ir spēcīgs, viņš var sākt sevi aizstāvēt un preventīvi uzbrukt savam saimniekam. Bet, ja mēs risinām šīs problēmas caur kontakta nodibināšanu, caur pozitīvu mijiedarbību, caur to, ka sunim nekad nevajag neko sliktu gaidīt no sava saimnieka, tad mēs panāksim, ka suns daudz vairāk mums uzticas un ļaujas, un tad viņš nekad zobus mums nerādīs," norādīja Čipuštanovs.
Protams, ne visi suņi, kuri izrāda dominanci pār savu saimnieku, ar laiku kļūst agresīvi. Tas notiek tādos gadījumos, kad saimnieks uz šo suņa vēlmi dominēt pats atbild agresīvi, nevis pārņem iniciatīvu savās rokās.
"Ja suns parāda mums kaut kādu dominēšanu, bet mēs to vienkārši ignorējam un pēc tam pārņemam iniciatīvu savās rokās, liekot viņam, piemēram, apsēsties, un par to, ka viņš apsēdās, mēs viņu vēl arī apbalvojam, sakām – super, malacis, ka tu esi paklausīgs, un tagad ejam tālāk, tad viss būs kārtībā. Mēs pārņēmām iniciatīvu, un dominance neattīstījās līdz agresijai," skaidroja Čipuštanovs.
Savukārt, ja suns šādā brīdī tiek sodīts, viņš var to uztvert kā apdraudējumu un sākt attiecīgi rīkoties. Ja suns sāk izrādīt pirmās sociālās agresijas pazīmes, ir vērts konsultēties ar kinologu un sākt strādāt ar suni laicīgi. Tad no sliktākajām sekām, kas būtu suņa uzbrukumi saimniekam vai citiem ģimenes locekļiem, ir iespējams veiksmīgi izvairīties.
