Skaistākās bērnības atmiņas bišu dravā
Bites Mālniekam ir mīļas kopš agras bērnības. Jau kopš piecu gadu vecuma viņš atceras bišu dravu un tanti Martu, kas bija profesionāla biškope. Mālnieks, vēl tikai puika būdams, tolaik varbūt vēl nekādas iemaņas neieguva, toties mīlestību pret bitēm gan.
"Es atceros brīdi, kad pirmo reizi biju dravā. Tas bija agrs pavasaris, un ziedēja ābeles. Saule no rīta bija uzspīdējusi, un vēl pa rasu mēs ar tanti Martu, vecmammas māsu, bijām uz dravas novietni aizbraukuši pilnīgos laukos. Tad ķēve, kā jau zirgs, kaut ko nomurkšķinās, un šķiet, ka arī tā rīta rasa skan, un tās bites zumzina…
Tā sajūta mani nav pametusi vēl līdz šim, kad es pats aizeju dravā šobrīd. Tas ir tas, kas palīdz pārvarēt grūtos brīžus," stāstīja Mālnieks.
Tieši mīlestība pret dabu un bitēm un bērnības spilgtās atmiņas bija iemesls, kāpēc vēlāk dzīvē Mālnieks nolēma atgriezties pie bitēm.
Bites aktrises un politiķes
Tomēr dažādu dzīves notikumu rezultātā Mālnieks dzīvo pilsētā, nevis laukos, un arī bites tur Rīgā – gan uz jumtiem, gan terasēm ir viņa bišu drava.
"Kaut kā sanācis, ka ar savām bitēm esmu nobāzējies pilsētā. Uz jumtiem es maizi nepelnu, uz jumtiem man tiešām ir tādi kā projekti. Es smejoties saku, ka, piemēram,
uz Dailes teātra jumta man ir radošais projekts, jo tur bites ir aktrises. Savukārt bankas "Citadele" terasē man ir bites – finansistes, un Rīgas domes dārzā, terasē, man ir bites politiķes," stāstīja Mālnieks.
Bite laukos vai bite pilsētā ne ar ko neatšķiras – tā ir tā pati bite, uzsvēra biškopis, piebilstot, ka pilsētā šai nodarbei ir pat savi plusi – tik daudz ziedošu liepu aleju laukos nereti vairs nemaz nesastapt.
"Turklāt laukos, kur ir parastās liepas mežaudzēs, tās nemedo tik labi kā pilsētas liepas. Tur ir daudz dažādi faktori, un būtībā citreiz pilsētā no liepām tu vari dabūt tikpat daudz medus, cik laukos no dažādiem ienesumiem," norādīja Mālnieks.
Arī laukos var būt dažādi – vienā vietā biteniekiem blakus atrodas griķu lauki vai rapsis, bet citur ir mežs un purvs. Būtiskākais jautājums ir, vai tām bitēm ir nektārs, ko vākt.
"Rīga tādā ziņā ir ļoti laba vieta bitēm. Tā ir zaļa pilsēta, un ir gan pavasarī ienesums, liepziedu ienesums, gan arī izsvīdumu medus vai lapu medus," stāstīja Mālnieks.
Pilsētvide bitēm būs pēdējā citadele
Būtiskākā urbānās biškopības priekšrocība, salīdzinot ar bišu dravu turēšanu laukos, ir tas, ka tuvumā nenotiek aktīva lauksaimniecība, kurā nereti tiek lietoti dažādi pesticīdi, kas bitēm var būt kaitīgi.
"Es varu teikt, ka pilsētvide bitēm būs pēdējā citadele. Ja cilvēki tiešām sajuks prātā un nerimsies ar to ķīmiķošanu, pilsētvide bitēm būs pēdējais bastions, kur izdzīvot un glābt pasauli," pauda Mālnieks.
Rīga bitēm īpaši piemērota arī ar to, ka pilsētā nenotiek ļoti intensīva rūpniecība.
"Rīga ir ideāla pilsēta dravošanai," secināja Mālnieks.
Vienlaikus, salīdzinot ar citām pasaules lielajām pilsētām, urbānajā biškopībā Rīga stipri atpaliek.
Ja mums ir uz roku pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kas pilsētvidē tur bites, tad tādās pilsētās kā Vīne vai Berlīne ir pat 500–800 un vairāk biškopju. Londonā biškopju ir pat pāri tūkstotim, stāstīja Mālnieks.
"Viens tur vienu saimīti, cits tur divas trīs saimītes, cits uz liepziedu ienesumu atved 100 saimes. Viens tur mazdārziņā, cits uz kaut kādas lodžijas. Teiksim Vīnē, tā kā mums apmēram Austrumu slimnīca jeb Gaiļezers, viņiem viņu Gaiļezerā uz tādām terasēm, balkoniem stāv noliktas bišu saimes," stāstīja Mālnieks.
Sākotnēji urbānā biškopība ir bijusi nevis modes lieta, bet cilvēku vēlme arī pilsētā nodarboties ar to, kas viņiem tuvs. Bites uz pilsētu pirmo reizi atvedis kāds skatuves strādnieks Parīzē, kas pārliecinājis teātra direktoru, ka uz teātra jumta bišu saime nevienam netraucēs.
"Es zinu, ka arī Prāgas lidostā vienam no lidostas darbiniekiem bites stāv turpat pie lidostas. Es teiktu, ka sākotnēji urbānā biškopība ir bijusi nevis kā trends (tendence – red.), kad cilvēki uzliek bites uz jumta, lai labi izskatītos. Nē, vienkārši cilvēks nodarbojas ar to, kas viņam patīk, ko viņš mīl," stāstīja Mālnieks.
