Imago stadiju sasniegušie jeb pieaugušie pelēkās dakšastes īpatņi Latvijā parasti ir aktīvi maijā, jūnijā. "Aktīvi" – tas gan nenozīmē, ka bieži ieraugāmi.
Galvenokārt viņus izdodas pamanīt nejauši, jo šīs sugas pieaugušie kukaiņi rosās krēslā un tumsā – pieder naktstauriņiem. Bet atšķirībā no naktstauriņu vairākuma pelēkās dakšastes nelido uz gaismu, tātad logos nesitas, pret spuldzēm arī ne. Turklāt, pat tīši meklējot, šie kukaiņi nav garantēti atrodami ziedpilnās pļavās un puķu dobēs, jo nektāru neēd. Tie vispār neko neēd – nebarojas.
Ko tad pelēkās dakšastes imago stadijā dara? Atrod dzimumpartnerus un pārojas.
Kad nobriest oliņas, mātītes tās dēj. Simtiem pusapaļu, bronzas sarkanu oliņu nelielās porcijās katra no viņām atstāj uz vītolu dzimtas kokaugu lapām.
No oliņām izšķiļas grūti pamanāmi, melnsarkani, zariņu nobiras atgādinoši kāpuriņi, kas čakli ēd, diezgan ātri aug un, krāsu mainīdami, attīstās.
Relatīvi vieglāk nekā iepriekš ieraugāmi (un arī atpazīstamāki) pelēkās dakšastes kāpuri kļūst tikai tad, kad jau krietni paaugušies un sasnieguši vidēju attīstības vecumu. "Vieglāk ieraugāmi" – jā, taču ne "viegli ieraugāmi" (īpaši, ja nekustas), jo dzīvnieku krāsojums joprojām ir veiksmīgi maskējošs.
Kā īpašs vizuāls tēls pelēkās dakšastes kāpurs ir kļuvis populārs (pat slavens) cilvēkvidē. Iemesls – tā mainīgā ķermeņa forma un efektīvais krāsojums, kā arī savdabīgā izturēšanās, tiekot traucētam. Dzīvnieka nosaukums "dakšaste" radies, jo kāpura vēderkāju pēdējais pāris pārveidojies par ķermeņa pakaļgalā novietotām divām caurulītēm – par izaugumiem, kas ir dakšveidīgi izplešami. Katrā caurulītē slēpjas tievs, lokans, sarkans, smirdīgs pavediens.
Kad jūtas apdraudēts, un tas notiek bieži, kustonis ieņem īpašu aizsargpozu – saraujas kompaktāks, piepaceļ augšup abus ķermeņa galus un sastingst. Kad tam šķiet, ka var nākties aktīvi aizstāvēties, dzīvnieks no savas "dakšas" caurulītēm izbīda sarkanos, smakojošos veidojumus. Ja kāpuram rodas aizdomas, ka ar to vien drošībai nav gana, tas apdraudētāja virzienā no mutes izšļircina dedzinošu šķidrumu.
Vizuāli iespaidīgie pelēkās dakšastes kāpuri atrodami jūnijā, jūlijā, reizēm vēl arī augustā. Biežāk šie radījumi "trāpās acīs" uz nelielu apšu, retāk vītolu zariņiem un lapām. Īsteni lapu ēdāji!
Tie naski darbina žokļus – ēd, atpūšas, tad ēd, tad atkal atpūšas, tad ēd, ēd, ēd – un atkal atpūšas. Ēdāju izmērs pamatīgi pieaug. Vienlaikus norit kāpuru attīstība. Dzīvnieki attīstās nepārtraukti. Ēd, aug un attīstās. Attīstās, līdz nonāk nākamajā kāpura stadijas posmā, kad labi redzams, ka tie atkal ir krietni paaugušies. Bet, lai gan jauno kukaiņu izmērs top arvien lielāks, to krāsojums, kaut arī mainās, joprojām saglabājas maskējošs.
Zināmā vecumā krāsojums turklāt kļūst arī biedējošs – izceļas tā saucamā "sejas daļa", kas ir ar rozā ietvaru paspilgtināta un augšpusē iezīmēta ar divām tumšām viltus "acīm", pareizāk sakot, ar acis imitējošiem punktiem. Košais, mānīgi biedējošais "sejas" krāsojums jo īpaši demonstratīvi tiek eksponēts potenciāla apdraudējuma brīžos. Kurš cilvēks to redzējis, tas, visticamāk, nekad neaizmirsīs.
Kad dakšastes kāpuri ir mierīgi, cilvēki regulāri var vērot un apbrīnot dzīvnieku milzīgo apetīti.
Tad, kad pelēkās dakšastes kāpurus var uzskatīt par pavisam izaugušiem, to garums sasniedz 5,5 līdz sešus centimetrus. Tas ir laiks, kad pavisam tiek pārtraukta barošanās.
Kad pelēkās dakšastes kāpuri ir pilnīgi izauguši, tiem atkal jāmaina krāsa un būtiski jāmaina arī dislokācijas vieta: miesās brangie radījumi kļūst tumšāki un dodas plašajā pasaulē. Ik kāpurs aktīvi meklē sev iekūņošanās vietu. Parasti tiek nolūkots kāds piemērots koksnes veidojums. Pēc tam, daudz nevilcinoties, jāķeras pie darba – kukainis atkal liek lietā žokļus. Kāpura žokļi smalcina koksni, kukaiņa mutes izdalītais īpašais sekrēts smalcinājumu salipina ātri cietējošā substrātā, tā veidojot izturīgu kokona sienu, kuras viena daļa pielīmēta koksnei, bet otra apņem pašu dzīvnieku.
Šai kokonā no kāpura attīstās pelēkās dakšastes kūniņa. Tās galvenais (faktiski vienīgais) uzdevums – pārziemot.
Ja ziemošana tiešām izrādās veiksmīga, no kūniņas pavasarī izlobās naktstauriņš. Sākas jauns cikls.
Aizraujoši stāsti par dabu un kukaiņiem
