Šo reto sēni izstādes apmeklētājiem demonstrēja Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniela: "Atrasta Rīgā, Purvciemā, pilnīgi nejauši. Tas ir pūpēdis, kas ļoti īpatnējā veidā saplīst, šādi saplīst arī zemes zvaigznes, bet tā nav zemes zvaigzne, tā ir cita sēņu ģints, šis ir tāds pirmais reālais pierādījums, kad mēs viņu turam rokā."
Arī uz izstādes galda parastam sēņotājam, kuram grozā ir ierasti tikai bekas un gailenes, daudz vēl interesantu sēņu, kas, kā izrādās, arī atrodamas mūsu mežos. "Tā ir tā, kas tumsā spīd - rūgtā sērsēne," stāstīja Dāniele, kura parādīja arī sēni, kas smaržo pēc kanēļmaizītēm. Tiesa, tā nav ēdama, tikai smaržojama.
Sēnes var veiksmīgi izmantot arī citos veidos. Mikoloģe Diāna Meiere jau gadus astoņus eksperimentē, kā un kura sēne der dzijas krāsošanai: "Visas šīs dzijas, kas te ir redzamas, ir krāsotas ar sēnēm. Protams, ir jāzina, ar kuru sēni, jo, ja mēs ejam un vācam ēšanai, tad visbiežāk tās sēnes krāsošanai diezin vai derēs, lai gan ir arī izņēmumi, ir arī vairākas ēdamās sēnes, ar kurām var dziju krāsot, piemēram, baraviku stobriņi. Ja jūs atrodat vecas baravikas, kuras ir par vecu ēšanai, tad var izņemt apakšējo slānīti un ar to krāsot dziju, bet košāki toņi sanāk tomēr ar dažām citām."
Mainās arī sēņu pasaulē. Sociālajos tīklos arī šoruden sēņotāji dalās ar bagātīgu dzīslkātu beku ražu, kas mūsu mežos ir ienācēja. Mikoloģe Inita Dāniele, vaicāta, kā vērtēt tās izplatību, sacīja: "Oficiāli nav apstiprināta, ka tā sēne ir invazīvā suga, bet uz to pusi ir. Mēs īsti nezinām, vai tā izspiež vietējās sugas, vai nē." Mikoloģe sprieda, ka pagaidām atziņas balstās uz sēņotāju novērotā, ka vietās, kur ir dzīslkāta bekas, ir mazāk baraviku, sviesta beku, taču būtu vajadzīgi pētījumi, lai skaidrotu, kā ir patiesībā.
Mikoloģe arī norādīja:
"Mēs arī to nekādi nevaram izmainīt. Ja mēs invazīvos augus varam izravēt, tad sēnes mēs izravēt nevaram, mēs to nevaram ietekmēt, mums vienkārši jāsamierinās un jāēd."
Bet vai Latvijā varēsim vākt arī trifeles? Jo arī pie mums ir entuziasti, kas mēģina tās audzēt. Mikoloģe Meiere sacīja: "Ar trifelēm Latvijā ir tā, ka tas ir atkarīgs, ko jūs uzskatāt par trifelēm. Ja jūs iedomājaties uzreiz franču melnās vai itāļu baltās, tad nē, šādu trifeļu nav, bet ir vēl citas trifeļu sugas, piemēram, ir tāda Burgundijas trifele jeb vasaras trifele, un tai savvaļas izplatības areāls ir ļoti tuvu Latvijai."
Meiere skaidroja, ka šo trifeļu sugu vairāki cilvēki iestādījuši trifeļu dārzos, jo var nopirkt stādiņus, kuriem uz saknēm tā trifele jau dzīvo. "Tad, kad tas micēlijs saņemas, tad pēc gadiem 7-8, kā paveicas, (var arī vairāk gadus gaidīt) tās trifeles var izaugt," viņa sacīja.
To, ka mums latviešiem sēņošana ir nacionāla mēroga tradīcija, apliecina arī tas, ka sēņu vākšana un izmantošana tagad ir iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Bet vai tā nevar izzust? Jo nereti sēņotājam, dodoties uz mežu, nākas secināt, ka viņa sēņu vietā jau ir cirsma.
Mikoloģe Inita Dāniela sacīja: "Patiesībā mežu izciršana ietekmē sēnes ne tik daudz, jo tos mežus jau arī stāda, būs jau arī jaunas vietas, bet mežu izciršana un veco mežu trūkums ietekmē tieši tās retās sēnes, kam ir vajadzīga tieši tāda vide, kam ir vajadzīgs tas vecais koks, vecais nokritušais koks. Mums teiks: "Ai, tur sapūst koksne." Bet mēs to skatāmies citādi, mēs uz to skatāmies kā uz barības vidi, dzīves vidi citiem dzīvajiem organismiem, tai skaitā sēnēm. Diemžēl tas mums iet mazumā."
Šonedēļ uzlijušais lietus un sinoptiķu solītās siltās dienas liecina, ka sēņošanas sezona vēl nebeidzas, lai gan mikologi saka, ka sēņot var visu gadu.
Citi aizraujoši stāsti par sēnēm un dabu
