Ziemeļamerikas lielie ezeri ir piecu ļoti lielu, savstarpēji savienotu ezeru grupa. Ja skatās no rietumiem uz austrumiem, pašos rietumos ir lielākais no pieciem – Augšezers jeb Lake Superior, kas ir 406 metrus dziļš. Tam pēc izmēra attiecīgi seko Mičigans, Hūrons, Ēri ezers un Ontārio ezers, uzskaitīja Eglīte.
"Ontārio ezers ir savienots ar Atlantijas okeānu caur Sentlorensas upi. Šis ezers ir arī nodalīts ar Niagāras ūdenskritumu. Principā Niagāras ūdenskritums mazliet tā kā bloķē sugu izplatību, bet līdz ar kuģniecības attīstību tika izrakti un izveidoti dažādi kuģu kanāli, un tās sugas tāpat tur nonāk," skaidroja pētniece.
Baltijas jūra un Ziemeļamerikas lielie ezeri ir ļoti līdzīgi vairākos aspektos, norādīja Eglīte, jo Baltijas jūra ir tikai iesāļa jūra, turklāt tās ziemeļos saldūdens daļa ir pat izteiktāka.
"Ar lielajiem ezeriem Baltijas jūrai ir ļoti daudz līdzību.
Ja runājam par dažādām ekoloģiskajām problēmām, ko mēs risinām, tad, piemēram, tāda invazīvā suga kā apaļais jūras grundulis ir gan Baltijas jūrā, gan arī lielajos ezeros. Ir arī dažas plēsīgās zooplanktonu sugas, kas ir līdzīgas," skaidroja pētniece.
Arī problēmas ir līdzīgas – invazīvu sugu izplatība, intensīva zvejniecība un intensīvi apsaimniekoti krasti. Baltijas jūrā situācija gan šobrīd ir izaicinošāka, atzina Eglīte.
"Ap Baltijas jūru dzīvo apmēram 85 miljoni cilvēku, kamēr ap lielajiem ezeriem, lai gan tā ir Amerika, dzīvo tikai 35–40 miljoni cilvēku. Eiropa vienkārši ir mazāka. Amerikā tur gar tiem lielajiem ezeriem ir vairāk mežu, lielāka lauksaimniecība," stāstīja Eglīte.
Runājot par zivīm, kas mājo gan lielajos saldūdens ezeros Ziemeļamerikā, gan Baltijas jūrā, pētniece minēja lašus, zandartus un asarus, tomēr Baltijas jūrā zivju daudzveidība ir salīdzinoši mazāka.
"Lielajos ezeros ir aptuveni 170 zivju sugas, kamēr Baltijas jūrā varbūt ir tikai 100 zivju sugas, bet Baltijas jūrā uz kopējā fona ir mazliet vairāk invazīvo sugu nekā Ziemeļamerikas lielajos ezeros," norādīja Eglīte.
Vienlaikus visai interesanti, ka Baltijas jūra, atšķirībā no Ziemeļamerikas lielajiem ezeriem, ir eitroficēta ūdenstilpe – tā aizaug, jo tās ūdenī ir pārāk daudz barības vielu. Lielie ezeri savukārt ir tieši pretēji – oligotrofi, jo kopš 1970.–1980. gadiem tos aizsargā dažādi normatīvie akti, un ar laiku tajos sāka mājot sēdgliemenes, kas eitrofikācijas problēmu atrisināja.
"Aptuveni ap 1985. gadu uzradās invazīvās gliemenes jeb sēdgliemenes (dreissena bugensis), kas principā izfiltrēja šos lielos ezerus. Es kādreiz esmu mazliet domājusi, kāpēc Baltijas jūrā īsti tā nevar? Bet laikam tās sugas Baltijas jūrā tomēr limitē sāļums, tās ir saldūdens gliemenes, un Baltijas jūra tām tomēr ir par sāļu," stāstīja Eglīte.
Iespējams, Baltijas jūra nav īsti piemērota sēdgliemenēm, Baltijas jūrā tām neizdotos izplatīties lielos apjomos arī tāpēc, ka mums ir zivis, kas tās patērē. Tikmēr vienīgais no Ziemeļamerikas pieciem lielajiem ezeriem, kuros eitrofikācija joprojām ir aktuāla, ir Ēri ezers, jo tas ir salīdzinoši sekls.
