Kad abi satikušies, tad arī mājās no patversmes ienācis viņu pirmais kaķis. Pāris rēķina, ka šajās mājās abi ir devuši iespēju sākt jaunu dzīvi vismaz 100 kaķiem. Baiba ir tā, pie kuras pašai neizskaidrojamu iemeslu dēļ allaž nonāk dzīves pabērni, kam nepieciešama palīdzība. Savukārt Normunds ir stiprā aizmugure, uz ko paļauties jebkurā situācijā.
"Man jau variantu nebija daudz. Ja manai mīļotajai sievietei patīk kaķi, ko tad es? Suni ņemšu? Atbalstīju," stāsta Normunds.
Baiba kaķu glābšanu uzskata par savu misiju: "Tu viņus visu laiku ieraugi. Uz ielas, mežā, internetā, "Facebook". Visu laiku ieraugi tos bēdu stāstus."
Normunds joko – ja cilvēkiem ir saziņas vietne ""WhatsApp", tad kaķiem, šķiet, ir savs tīkls "CatsApp" (cats – kaķi no angļu val.), jo murrātāji pie Baibas nonāk, it kā zinādami, ka tieši viņa spēs palīdzēt.
"Kad mēs dzīvojām Klijānu ielā, Kārlis atnāca četrus kilometrus no Antonijas ielas. Viņš atnāca tieši pie manis un nokrita man pie kājām. Saļima ar nenormālu temperatūru, strutainu seju. Es vienkārši izgāju ārā uzpīpēt," stāsta Baiba.
Tuvākas un tālākas nākotnes plāni allaž galvenokārt saistās ar kaķiem – ārkārtas vai plānota operācija, ikgadējā vizīte pie veterinārārsta, mīluļu dzīves apstākļu uzlabošana un tā tālāk. Kaķu labklājība šajā ģimenē stāv pāri visam – to dēļ tiek atlikti gan ceļojumi, gan kādi pirkumi.
Lai arī šo dzīvnieku dzīvi Baiba un Normunds ir pārvērtuši par 180 grādiem, viņi tieši tāpat kā katrs sevi cienošs kaķis uzskata, ka saimnieki dzīvo pie viņiem, nevis otrādi. Saimnieki smejas, ka viņu mīluļi ir ļoti aizņemti un strādā 24 stundas no vietas. Tomēr laiku, lai izrādītu pieķeršanos saviem glābējiem, atrod katrs.
No kaķu dāmām saimnieka sirdī īpaša vieta ir Mušai: "Viņa ir vienīgā no mūsu kompānijas, kura runājas, kad atnāk mājās. Muša atbild, uzdod jautājumu, runā intonācijā."
Taču Baibai visvairāk sirdī iekritis Pēcis, kā viņa saka – ar šo kaķi nekad netikšot pārrauta nabassaite: "Tas ir kaķītis, ko es izvilku nāvei no ķetnām. Tad viņam bija divi mēneši, tagad – seši gadi. Sver deviņus kilogramus. […] Ar Pēci mums ir īpašas attiecības. Kad viņš uziet uz trepēm, es viņam vienmēr saku: "Nāc uz vienu." Viņš zina, ka nāk uz buču – atnāk un nolaiza man degunu."
Baiba uzskata, ka Latvijā ļoti maz cilvēku palīdz dzīvniekiem. Vislielākais ļaunums, viņasprāt, ir paiešana garām dzīvniekam nelaimē, domājot, ka gan jau kāds cits palīdzēs. "Rīkojamies tagad, jo pēc pusstundas, stundas vai rītdien jau būs par vēlu. Izglābjam to dzīvnieku! Ja nevaram vairs izglābt, tad vismaz varam atbrīvot no sāpēm."
Baiba un Normunds kādu laiku nolēmuši sev nevienu kaķi mājās vairs neuzņemt, bet vēl nezina, vai tas izdosies. Taču misiju glābt, izārstēt un sameklēt minkām jaunas mājas ir gatavi turpināt, jo uzskata, ka cilvēku bezatbildības dēļ pārredzamā nākotnē likteņa varā pamestu kaķu diemžēl netrūks. Šobrīd Baiba meklē mājas pāris gadus vecajam, bet augumā ļoti nelielajam kaķu puikam Domino. Viņu kopā ar septiņiem brāļiem un māsām saimniece gribēja iemidzināt.
Neizbēgami – ja sirds pieder daudziem mīluļiem, tā ļoti sāp brīdī, kad kādam no viņiem pienācis laiks doties uz citiem medību laukiem. Baiba atzīst, ka līdz ar katru kaķi nomirst daļiņa no viņas pašas, lai gan apzinās, ka katrs vienmēr būs viņas sirdī: "Kad filozofiski sāc domāt, tad saproti, ka runā tikai tavs egoisms. Tev jau ir grūti bez tā dzīvnieka. Tev ir sevis žēl. Kā es bez viņa tagad dzīvošu? Dzīvniekam jau ir viss labi – viņam nesāp, ir viegli. Viņš tāpat vienmēr būs ar mums."
Baiba un Normunds neuzskata, ka saimniekiem, kuru mīluļi ir aizgājuši, noteikti uzreiz jāņem vietā cits mājdzīvnieks. Ir citi veidi, kā palīdzēt dzīvniekiem – to var darīt arī caur patversmēm vai biedrībām.
