"Muzejs parasti izvēlas, ko stāstīt cilvēkiem, bet šādā veidā viņi var jautāt visu, kas patīk, un tas, manuprāt, ir ļoti, ļoti vērtīgi. Viņiem var būt reāla saruna ar dzīvnieku, ar eksponātu. Domāju, ka tas ekspozīciju atdzīvina pavisam savādāk, nekā tas iespējams parastā muzeja izstādē," stāstīja Kembridžas Zooloģijas muzeja pārstāvis Džeks Ešbijs.
Uzdevums nebija vienkāršs, jo tika mēģināts piešķirt sugai un konkrētam īpatnim raksturīgas iezīmes un uztveri. Ar viedtālruņa palīdzību iespējams uzzināt, ko eksponāts varētu būt piedzīvojis dzīves laikā un saņemt abstraktāku informāciju.
Piemēram, uz jautājumu par izzušanu, dodo sniedza atbildi, ka tas esot stāsts, kurā ir vienkāršība un traģēdija. Dzīve Maurīcijā bijusi idilliska līdz 16. gadsimta beigām, kad ieradušies kolonisti un jūrnieki.
Pēdējā laikā radusies ideja "atdzīvināt" putnu ar gēnu inženierijas palīdzību, un uz šo jautājumu sekoja atbilde, ka tas piedāvā cerību un iespēju labot pagātnes pāridarījumus. Tomēr pasaule ir mainījusies, klonētais dodo nonāktu nepazīstamā vidē, tāpēc prioritātei jābūt pašreizējās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.
Mēnesi 20 valodās būs iespējams sarunāties arī ar pīļķnābi, tauriņu un pat tarakānu, un muzejs uzsver, ka izstrādāts rupjību filtrs un aizsargmūris, lai novērstu ļaunprātības un neatbilstošus jautājumus.
