Kā skaidroja biedrībā, kopumā Latvijā konstatētas 18 svešas sauszemes gliemežu sugas.
Zaļganā kailgliemeža ķermeņa garums ir līdz 120 milimetriem (mm), kad sarāvies – 70–80 mm. Ķermenis vārpstveida, šķērsgriezumā gandrīz apaļš ar ļoti īsu un neizteiktu ķīli. Mantija sedz ne vairāk par trešdaļu no ķermeņa. Āda ar smalku reljefu un samērā nelielām krunkām un pauguriņiem. Starp muguras viduslīniju un mantijas spraugu 22–23 kroku rindas. Pieaugušu dzīvnieku pamatkrāsa – olīvu vai pelēkzaļa. Zīmējums salikts no tumšiem mikroskopiskiem punktiņiem – melanoforiem, kas veido pelēkus plankumus ar neskaidrām robežām. Šie plankumi uz mantijas ir izteiktāki, nereti saplūstot un veidojot meandrisku zīmējumu. Gļotas šķidras caurspīdīgas, no ķermeņa dzeltenas, no mantijas pat oranžīgas.
Dzeltenīgais ķermeņa krāsojums pamatā no gļotām, līdz ar to pēc fiksēšanas tas izzūd un ķermeņa krāsojums kļūst pelēcīgs. Krāsojums šai sugai ne visai variabls. Fona krāsa zināmā mērā atkarīga no dzīves vides. Zināms, ka pietiekami mitros un labos barošanās apstākļos krāsojums ir spilgtākos toņos nekā pasausos apstākļos un badošanās gadījumos. Turklāt mazuļi parasti ir tumšāk krāsoti nekā pieauguši dzīvnieki.
Makologi skaidroja, ka līdzīgā suga ir palsais kailgliemezis Limacus flavus, kas apdzīvo Vidusjūras valstis, Priekšāziju un Vidusjūras salas, citās Eiropas valstīs un salās, kur ir ievests un konstatēts tikai apdzīvotos punktos. Latvijā līdz šim konstatēts vienā malkas kravā Liepājā. Par izplatību un sastopamību trūkst datu.
Ārēji abas sugas praktiski neatšķiras.
Zaļganā kailgliemeža pamatatšķirības ir:
- pamatkrāsa (fons) izteikti gaišāka – dzeltena vai pelēkdzeltena;
- zīmējums izteiktāks, tumši pelēks vai pat melns (līdz ar to dzīvnieks izskatās tumšāks par palso kailgliemezi); tāpat kā otrai ģints sugai to veido dažādas formas un izmēra tumši plankumi uz ķermeņa un mantijas no tumšiem punktiņiem – hromatoforiem, kas turpinās līdz pat pēdai (atšķirībā no L. flavus);
- taustekļi tumši pelēki vai pat gandrīz melni.
Tāpat kā palsajam kailgliemezim mazuļi ir tumšāki par pieaugušajiem īpatņiem, nereti pavisam melni ar gaišiem plankumiņiem. Kaukāza alpīnajā zonā ir konstatētas populācijas, kur visi īpatņi ir melni un melnais pigments turpinās arī uz pēdas malām, norādīja biedrībā.
Pamatā barojas ar augu izcelsmes barību – lapām, augļiem u.tml., ēd arī trūdošas augu atliekas. Barībā var izmantot arī bojā gājušus dzīvniekus, dzīvnieku fekālijas. Var pārnēsāt augu slimības un dzīvnieku parazītus. Dzīves cikls ir aptuveni gads. Pārošanās un olu dēšana notiek rudenī.
2024. gada sēnes, augi, dzīvnieki...
