Tas gan nenozīmē, ka ķirzakas jāsaudzē, bet čūskas jānogalina. Nebūt ne! Gluži pretēji – jāuzsver, ka mūsu valstī likums sargā pilnīgi visus vietējos rāpuļus, tostarp čūskas, ieskaitot indīgo odzi.
Glodene (Anguis fragilis) tātad ir ķirzaka – bezkājaina ķirzaka. Divām pārējām pie mums mītošajām ķirzaku sugām (sila ķirzakai un pļavas ķirzakai) kājas ir. Kāju glodenei nav, toties tai raksturīgas vairākas ārēji labi redzamas pazīmes, kas to atšķir no čūskām, proti, relatīvi maza galva, kas vienmērīgi, bez sašaurinājuma, pāriet ķermenī, neliela mutīte, neizteikta, strupa astīte, kustīgi acu plakstiņi (čūskām tie saauguši), vēderu klāj zvīņas, bet čūskām – vairodziņu virkne.
Starp citu, jācenšas nejaukt latviskos nosaukumus "glodene" un "gludenā čūska", kas tiešām ir čūska. Pieaugušo glodeņu ķermeņa pamatkrāsojums – maskējoši pielāgots to dzīves vietām, variabls: pelēks, pelēkbrūns, brūns. Ļoti bieži tas ir kaparbrūns, allaž – ar vairāk vai mazāk izteiktu spīdumu. Varbūt tāpēc senāk glodenes nereti mēdza dēvēt par "kaparčūskām". Šie rāpuļi ir dzimumdimorfi: mātītēm gareniski pār muguru un sāniem stiepjas tumšas svītriņas, tēviņiem to nav. Toties tēviņiem pavasarī uz muguras var būt gaišzili plankumiņi.
Glodenes mājo dažādos biotopos, tomēr pārsvarā mežos un mežmalās. Daudz laika, faktiski dzīves lielāko daļu, tās pavada zem zemes. Tomēr siltajā sezonā, protams, iznāk arī virszemē, kur naktīs un krēslā pārsvarā rosās zemsegā, bet dienās uzturas zem dažādiem priekšmetiem. Apkārtni rāpuļi vislabāk novērtē, laižot darbā savu ožas un taustes orgānu – diezgan plato, galā iešķelto mēli.
Šo dzīvnieku ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras, tāpēc pašsaprotami, ka ziemā tie ir neaktīvi. Ziemo no oktobra līdz aprīlim diezgan dziļi pazemē, parasti desmitiem vienkop.
Pavasarī, kad vide gana iesilusi, glodenes pārojas. Partneru skaits – variabls. Šo ķirzaku mātītes ir oldzīvdzemdētājas. Mazuļi parasti pasaulē nāk augustā. Ķirzaku ķermeni sedz ragvielas zvīņu apvalks, tā virskārta ir nestaipīga. Tādēļ, lai spētu netraucēti augt, šie dzīvnieki ik pa laikam atbrīvojas no ādas vecās virskārtas. Glodenes pārtiek no bezmugurkaulniekiem, pamatā sliekām un kailgliemežiem.
Tāpat kā mūsu pārējie rāpuļi, izņemot atsevišķās situācijās odzi, glodene it nemaz nav bīstama cilvēkam, tā ir pilnīgi nekaitīgs dzīvnieks.
Nedariet tīši pāri reptiļiem! Tiem tāpat jau netrūkst dažādu dabisko ienaidnieku, pirmkārt gaļēdāju zvēru un putnu.
Glodenes, būdamas samērā neveikli rāpuļi, no uzbrucēja parasti mēģina glābties, nolienot pazemē vai paslēpjoties zemsegā. Ja tas neizdodas, var līdzēt daudzām ķirzakām raksturīgais īpašais aizsargpaņēmiens – pašsakropļošanās jeb autotomija, proti, satverts aiz astes, rāpulis, griežoties ap savu garenasi, asti nolauž, atstājot to uzbrucējam, un pats glābjas. Aste reducējas, bet manāmi īsāka un strukturāli atšķirīga no zaudētās.
Raugoties no augšas, redzams, ka lielā mērā ķirzakas sargā arī "maskēšanās tērps", kas nekustīgiem un mazkustīgiem rāpuļiem diezgan labi palīdz saplūst ar apkārtējo vidi. Bet no auto riteņiem nekustīgums un maskēšanās nesargā, gluži pretēji.
Ceļi – glodeņu iecienīti klajumi, kuros šad tad pasildīties saulītē. Uz autoceļiem vietām aiziet bojā daudz šo ķirzaku. Diemžēl…
Aizraujoši stāsti par dabu
