"Latviešu valodā un arī poļu, un vēl dažās Eiropas valodās vārds ir sudrabainie mākoņi, bet citās valodās, piemēram, angļu un vācu, tā nozīme ir – naktī spīdošie mākoņi. Angliski, piemēram, tie saucas noctilucent clouds. Mums ir tāds poētiskāks vārds izvēlēts latviešu valodā," par sudrabainajiem mākoņiem stāstīja Gills.
Sudrabainie mākoņi pazīstami arī kā mezosfēras mākoņi, jo tieši šajā, visaugstākajā atmosfēras zonā, tie atrodas.
Zemes atmosfēra sastāv no vairākiem slāņiem, un mums tuvākais, kurā dzīvojam mēs un mākoņi, kurā lido arī lidmašīnas, ir troposfēra. Tas ir augstums līdz 20 kilometriem. Tālāk jau seko stratosfēra, kurā paceļas dažādas zondes. Tas jau ir augstums līdz 40 un vairāk kilometriem, skaidroja Gills.
Savukārt pēc stratosfēras sākas mezosfēras zona ar jau ļoti retinātu gaisu. Mezosfēras augšējā robeža faktiski atbilst jau gandrīz kosmosa robežai. Formāli kosmosa robežu pieņemts definēt no 100 kilometru augstuma, bet mezosfēras robeža ir aptuveni 85 kilometri.
"Līdz ar to mēs saprotam, ka mezosfēra pēc būtības ir augstums, kas vismaz desmitkārt pārsniedz mūsu tradicionālo mākoņu augstumu," norādīja Gills.
Pirmo reizi sudrabainos mākoņus cilvēki ir novērojuši tikai 19. gadsimta beigās, kas ir pārsteidzoši, jo par daudzām astronomiskām un atmosfēras parādībām ir atrodami pieraksti dažādās hronikās, dzejā un daiļliteratūrā jau daudz senāk.
Sudrabainos mākoņus faktiski ievēroja un dokumentēja tikai dažus gadus pēc diezgan slavena vulkāna – Krakatau – eksplozijas Āzijā. Nav zināms, vai tam bijusi tieša saistība ar sudrabainajiem mākoņiem, bet tāda teorija, lai gan daudzkārt atspējota, joprojām pastāv.
Līdz ar to apzināta zinātnieku interese par sudrabainajiem mākoņiem parādījās vien 20. gadsimta pirmajā pusē, lai vispār saprastu, kas tie tādi ir.
"Bija jau skaidrs, ka tie mākoņi atrodas ļoti augstu, un to galvenā pazīme ir tāda, ka, pirmkārt, dienā mēs tos neredzam, jo dienā mums visa atmosfēra ir gaiša, zilā krāsā, mums ir parastie mākoņi, bet tad, kad iestājas nakts, un tajās reizēs, kad saule ir jau zem horizonta, bet vienlaikus vēl apspīd atmosfēras augšējos slāņus, mēs tos ieraugām," skaidroja Gills.
Saulei apspīdot augšējos atmosfēras slāņus, kas atrodas aptuveni 80 kilometru augstumā, debesīs iespējams pamanīt, ka kaut kas spīd. Tie ir plīvuram līdzīgi mākoņi – sudrabainie mākoņi.
"Tie nav mākoņi ar gubām, tie nav mākoņi, kas bloķē mūsu skatu. Mēs caur tiem mākoņiem varam pat tīri labi redzēt zvaigznes. Tas ir tāds kā plīvurs, kas lēnā gaitā mainās. Tādi kā viļņi vai virpuļi veidojas," stāstīja Gills.
Sudrabainie mākoņi nav novērojami katru nakti, un tie parādās tikai vasarā, visbiežāk no jūnija pirmās nedēļas līdz jūlija beigām, kad ap polārajiem rajoniem mezosfēra kļūst vēl aukstāka nekā parasti. Mums ir vasara, bet augšā paliek aukstāks, un tas ir viens no faktoriem, kas nepieciešams, lai veidotos sudrabainie mākoņi.
Sudrabaino mākoņu pētniecības vēstures sākumi Latvijā saistīti ar pagājušā gadsimta 50. – 60. gadiem, kad mākoņi fiksēti no novērojumu stacijas Siguldā. Mūsdienās attēlu iegūšanas tehnoloģija, metodika un pēcapstrāde, protams, ir mainījusies, un nofiksēt šo parādību jau ir salīdzinoši vienkāršāk.
Galvenais nosacījums ir laba kamera, kas spēj tumsā ar labu asumu nofotografēt debesis tā, lai būtu iespējams saskatīt gan zvaigznes, gan mākoņus. Mūsdienās šādas iespējas sniedz pat jaunākie viedtālruņi.
"Jāņem vērā tas, ka tā kamera ir stabili jātur, varbūt ir kādi iestatījumi jāpieregulē, bet faktiski vairāk nekas par vidēji labu telefonu nav nepieciešams. Mēs esam ideālā lokācijā, lai skatītos sudrabainos mākoņus," norādīja Gills.
Ierasti sudrabainos mākoņus iespējams novērot ap pusē vieniem – pusē diviem naktī. Debesis tad šķiet pilnībā pārveidojušās un izskatās ļoti skaisti, atzina Gills, norādot, ka vissvarīgākais, pamanot šo fenomenu, ir to izbaudīt savām acīm.
