Jau četrus gadus Vollijs dzīvo pie Leldes. Mazu, slimu un novārgušu to no patversmes atveda Leldes draugi.
Bija vajadzīgs gads, lai sakārtotu dzīvnieka veselību un panāktu, ka tas atkal uzticētos cilvēkiem.
Suņuka saimniece Lelde Dilba par suņa ienākšanas pirmsākumiem atminējās: "Pirmkārt, veselības problēmas, otrkārt, viņš bija vispār pirmo gadu ļoti nobijies, viņam nepatika maisu čabināšana vai strauji nekad pie viņa nevarēja pieiet, pacelt roku, ja gribi samīļot vai noglāstīt – viņš bija nobijies. Un tad ar mīļumu, maigumu un balss tembru mēs kaut kā mēģinājām viņu iedrošināt."
Uz patversmi suni atveda viņa iepriekšējā ģimene, kurā piedzīvota arī cietsirdība. Lelde atceras, ka sākumā Vollijs meklējis istabas tumšākos stūrus, visu laiku centies paslēpties. Viņa veselība bija tādā stāvoklī, it kā suns būtu bijis dzīvojis uz ielas, nevis mājās. Sunim kustējušies zobi, tāpēc daļu nācās izraut ārā, arī analīzes sākumā bijušas sliktas. Sunim bija bojātas aknas un nieres, bija grūtības uzņemt barību. Joprojām Vollijam jāēd īpaša pārtika un jāpieturas pie dzelžaina grafika un pārtikas apjoma, lai nesāpētu vēders.
Pret iepriekšējo Vollija ģimeni Lelde ļaunu prātu netur. Viņa ir pat pateicīga liktenim, ka tas visu salika tā, ka abi varēja satikties. Viņa norādīja: "Droši vien man jau gribētos pateikt paldies, ka viņi man šo laimīti iedeva, bet tas, kā viņi rīkojās, tas, protams, ir nožēlojami un necieņas pilni, viņš tomēr ir tikai un vienīgi dzīvnieciņš, kas nevar pret pieaugušajiem neko teikt un vērsties, un stāstīt."
Vollijs ir īsts pierādījums tam, ka vienā dienā dzīve var mainīties pilnībā. No nevienam nevajadzīga traucēkļa Vollijs ir kļuvis par īstu džentlmeni, kurš dzīvo privātmājā ar baseinu un kuram ir pat sava aukle un frizieris.
"Pirmkārt, viņš bija pateicības pilns – katru reizi skatoties actiņās, varēja tikai saprast, ka nāk prieks un laime un ka tevi sagaida mājās,"
sacīja saimniece, norādot, ka ģimenes mīlulis viens nav pavadījis nevienu nakti – ja saimnieki aizbrauc ceļojumā un ir viesnīcās, kur suņus līdzi nevar ņemt, tad Vollijam ir sava aukle, kas viņu pieskata.
Lelde ikdienā sauc Volliju par savu zelta puisīti, mazo brīnumiņu, dēliņu vai draudziņu. Abi ir nešķirami un pat guļ kopā. Bučas un glāsti katru dienu apliecina – katru suni gaida viņa īstais cilvēks. Par spīti mazajam augumam Vollijs paveicis arī varoņdarbu, par ko saimniece nebeidz slavēt vēl šobaltdien. "Vīrs bija aizceļojis projām. Mēs, meitenes, ar Volliju bijām palikušas mājās, un pēkšņi pusnaktī Vollijs sāka riet un skrēja uz meitas istabu. Mēs nevarējām saprast, kas notiek, jo viņš mums principā nerej. Un izrādās – mēs skatāmies pa logu, un tur kāpj pāri vārtiem drosmīgi zaglēni."
Nereti Vollijs pavada saimnieci ceļojumos uz siltajām zemēm. Lidojumos mazais suns sēž paklausīgāk nekā daži cilvēki. Leldi iepriecina tas, ka par spīti pārdzīvotajai nodevībai Vollijs nav zaudējis savu dzīvesprieku un sirsnību. "Viņš jau man kā astīte – mēs pa māju ejam, staigājam uz otro stāvu, no otrā stāva uz pirmo, viņš visu laiku skrien pakaļ," sacīja saimniece.
