Aisbergi okeānos
1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim "Titāniks", kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs.
Plkst. 23.40 "Titāniks" saskrējās ar aisbergu un pēc divām stundām un 40 minūtēm nogrima. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja.
Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi. Lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus.
"Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos. Tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns, bet bieži vien šie aisbergi nokļūst arī Atlantijas okeānā – gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu daļā," skaidroja Lamsters.
Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi, mērojot daudz lielāku ceļu, nokļūst arī, piemēram, Klusajā okeānā vai Indijas okeāna dienvidu daļā.
Ir tādi vēsturiski gadījumi, kad aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli. Baltijas jūrā gan mūsdienās aisbergu vairs nesastapt.
"Es esmu dzirdējis tādu skaitli, ka apmēram 10–15 tūkstoši aisbergu katru gadu tiek ģenerēti, bet tas droši vien ir ļoti, ļoti nosacīts skaitlis, jo pēc būtības aisbergs jau ir katrs mazākais ledus gabaliņš, kas atšķēlies no ledāja, un, protams, tos visus mēs nevaram uzskaitīt," stāstīja Lamsters.
Aisbergiem var būt ļoti atšķirīgi izmēri – tie var būt no metra līdz pat vairākiem simtiem kilometru lieli. Lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru, un vēsturiski ir saglabājušies pieraksti, ka ir bijis aisbergs, kurš bijis 335 kilometrus garš. Šo aisbergu biezums arī var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem.
"Bet, protams, jāatceras – ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens blīvuma, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā [aisberga] daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk tie var būt vairāki simti metru kopumā," skaidroja Lamsters.
Aisbergi, klimata pārmaiņas un cikliskums
Aisbergus nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot. Aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus.
Varētu teikt, ka, klimata pārmaiņu ietekmē sašķeļoties ledājiem, aisbergu kļūst arvien vairāk, taču ar šādu apgalvojumu jābūt piesardzīgiem, jo skaidrs, ka aisbergu mūsdienās tāpat nav tik daudz, kā tas bija pēdējā ledus laikmetā, skaidroja Lamsters.
"Aisbergu veidošanās kā tāda ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, un tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm, tad aisbergi sāk veidoties," skaidroja Lamsters.
Tas nozīmē, ka šelfa ledāji un citi jūrā ieplūstoši ledāji piedzīvo zināmu cikliskumu, tādēļ pie aisbergu rašanās 100% vainot klimata pārmaiņas vien nevar, bet zinātnieki novērojuši, ka pēdējās desmitgadēs arvien siltākais klimats ir īpaši ietekmējošs faktors, kas veicina aisbergu veidošanos, pauda Lamsters.
Turklāt ar aisbergiem joprojām var sadurties kuģi, un īpaši aktuāli tas var būt Dienvidu okeānā.
"Ņemot vērā, ka kuģi ir arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir sastopams vairāk aisbergu. Tādi starpgadījumi ir reģistrēti.
Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu un nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus, par laimi, bija ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," skaidroja Lamsters.
Aisbergu ir tik daudz, ka kuģiem bīstamību vairāk sagādā jau mazāki, nevis paši lielākie aisbergi, jo lielākos aisbergus un to pārvietošanos iespējams novērot un fiksēt ar satelītu palīdzību, norādīja Lamsters. Lielie aisbergi mūsdienās tiek ļoti uzmanīti, kartēti un pētīti.
"Ir pat organizācijas, kas tieši ar to nodarbojas, un, protams, daudzu valstu polārpētnieki arī atsevišķi veic pētījumus. Reizēm ir bijusi pat tāda kā sacensība, kad mēs redzam, ka veidojas milzīga plaisa šelfa ledājā, tad kuras valsts zinātnieks būs pirmais, kurš satelītattēlā fiksēs, ka aisbergs ir atšķēlies," stāstīja Lamsters.
Saldūdens resurss un barība
Bet nav tā, ka aisbergiem ir tikai negatīvās īpašības vien. Runājot par labumu, ko tie sniedz, aisbergi, pirmkārt, ir saldūdens resurss, stāstīja Lamsters. Neviens vēl gan nav izdomājis, kā to pielietot.
"Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, nokļūstot siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr tas atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, -20 grādi bieži vien, bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to tas īsti nebūs tāds risinājums," atzina Lamsters.
Ko labu vēl var nest aisbergi? Tie satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir nosēdušās uz ledāja.
"Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis. Faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās zinātnieki mēģina vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu," atklāja Lamsters.
