Vispirms Aijas Vilkas ģimenē ienāca Bernes ganu suns. Šis suns ģimenei ļoti iepatikās – gan izskats, gan raksturs, gan intelekts, bet bijis viens paliels mīnuss – izmērs. Bernes ganu suns ir milzīgs, tāpēc pēc gadiem, kad ģimene meklēja jaunu suni, izvēle krita par labu augumā ne tik raženajam Apencelles ganu sunim.
Šķirne ir sena un reta, tās izcelsmes vieta ir Šveices Alpi. Izmērā tas ir vidējs suns, divas reizes mazāks par Bernes ganu suni, bet ir būtiska nianse – dzīves ilgums līdz pat 16 gadiem. Visos šķirnes aprakstos tiek uzsvērta suņa enerģija, izturība, drosme un inteliģence. Šķirnes eksperte Aija Vilka tam vēl pievieno mīļumu.
Milzu vēlme kustēties izvirza prasības arī šīs šķirnes suņa saimniekam. Risinājums enerģijas mazināšanai ir vienkāršs. "Jānodarbina jebkurš suns, jo labs suns ir noguris suns, tas ir viennozīmīgi," viņa sacīja.
Par savu saimnieku Apencelles ganu suns parasti atzīst tikai vienu cilvēku. Aijas ģimenē, pēc suņa domām, galvenā ir viņa. Kā Aijai suņa acīs izdevās izcīnīt līdera vietu pat starp izmēros lielākiem mājas vīriešiem? Viņa uzskata, ka galvenais iemesls ir attieksme. "Es domāju, ka tā ir mīlestība. Ja tu gribi to suni, tad viņš tev ir noteikti jāmīl. Tu nevari iegādāties suni un nemīlēt. Suns jūt, ka tu viņu mīli," viņa sacīja.
Apencelles ganu suns ir rūpīgi jāskolo, jo, kā jau enerģisks darba suns, tas saimniekam var sagādāt nepatīkamus pārsteigumus, ja tiek atstāts viens un laikus nav apmācīts.
"Noteikti vajag skolu sunītim. Vispirms mazam vajag socializēties ar citiem suņiem, lai viņam nav izbrīns, ka ir arī citi, savādāki. Noteikti vajag, lai varētu atsaukt suni, lai varētu apsēdināt, un galvenais ir gaidīšana," sacīja eksperte, paskaidrojot, ka sunim to ir ļoti grūti iemācīties, tomēr bez tā neiztikt.
Apenceļļi tiek uzskatīti par suņiem, kas pakļaujas dresūrai, jo labprāt mācās un vēlas būt nodarbināti. Viss gan, protams, ir atkarīgs no saimnieka prasmēm un zināšanām. Šajā ziņā Aija ir kategoriska un uzskata, ka cilvēkam, kurš vēlas suni, ir nepieciešama obligāta apmācība. Pati viņa izgāja kinoloģijas kursus, kur bija strikti noteikumi un jāliek arī eksāmeni, jāiekaļ viela. Viņa atzīst, ka ar tagadējām zināšanām otro suni nebūtu pirkusi. "Man nebija to zināšanu, es ieraudzīju – o, ļoti skaists, pērkam! Nē, vajadzēja ciltsrakstus pašķirstīt, vajadzēja audzētājus apzvanīt, parunāties. Vajag informāciju. Cilvēkam parasti šīs informācijas ir maz, tāpēc ir jāmācās," viņa sprieda.
Vienīgā garantija, lai suns atbilstu visiem aprakstiem, ir kucēnu iegādāties pie starptautiski atzīta audzētāja, kurš būs suņiem veicis veselības pārbaudes un dos arī ciltsrakstus. Viņa paskaidroja: "Ciltsraksti ir vienīgais apliecinājums, ka suns noteikti ir piederīgs šķirnei un viņam ir veiktas visas veselības pārbaudes. Arī vecākiem, vecvecākiem un vecvecvecvecākiem. Tas ir jāizpēta, lai iegādātos kucēnu, tas ir ļoti vajadzīgs."
Vai šķirnei arī ir kāds mīnuss? Aija smejas, ka šķirne neizskatās ļoti smalka un dārga un vizuāli īpaši neatšķiras no jauktenīšiem. "Mans vīrs viņus visu laiku sauc par dukšiem. Es neapvainojos, nē," viņa piebilda.
