Atcerējās, no kurienes nācis
"Tad kad nāca, vēl lāgā nevarēju to ziedu redzēt, pašā viducītī bija tāda sajūta, ka tur iekšā [ir] gaišs. Pēkšņi es tā iedomājos, kā aiziet kaut kur pie altāra, pie Dievmātes un tad, kad tu paskaties, tev liekas – vai kāds gaišums! Un taisni tā bija furkrejai tas zieds tāds," par 43 gadus vecā sukulenta Sello furkreja ziedēšanu stāsta Nacionālā botāniskā dārza Oranžērijas augu nodaļas vadītāja Zane Purne, kura augu apkopj no pirmsākumiem.
Vairāk nekā 30 gadus tas audzis puķupodā un bijis vien 80 centimetru augsts. Vēlāk to pārstādīja oranžērijā, kur vide tam izskatās ir krietni labāka – auga dzeloņainās, spicās, zaļās lapas, kas nedaudz līdzinās alvejai, ir lielākas par cilvēku. Lapu rozetes centrā slejas deviņus metrus augsts ziednesis, uz kura zariem aug neskaitāmi, zaļganbalti, vismaz centimetru lieli ziedi. Iespaidīgais ziedkāts, kas sasniedzis stikloto jumtu un aug jau tam paralēli, sācis attīstīties vien jūlijā un patlaban ir pilnziedā, secina Zane Purne.
"Lai arī viņš ir manā paspārnē visus šos gadus, pateikt, kad viņš ziedēs, kurā gadā tas būs, to ir ļoti grūti, jo arī savvaļā ir daudz un dažādi fizioloģiski apstākļi, kas augu ietekmē. Āra apstākļos tie ir drusciņ savādāki, telpas apstākļos tie atkal ir pavisam savādāki.
Mūsu versija, kamdēļ viņš uzziedēja, ir vienkārši pēdējo gadu ļoti siltās vasaras. Viņš vienkārši ir atcerējies, no kurienes viņš ir nācis, ko viņš ir saņēmis tur, kur viņš ir savvaļā. Tas viss gēnos. Un tā viņš ir uzziedējis,"
pieļauj speciāliste.
Krāšņā kulminācija ilgšot kādu mēnesi, bet pēcāk augs atmiršot.
"Cilvēkiem vienmēr ir ļoti skumji. Mēs arī esam rakstījuši, ka zied vienreiz mūžā un pēc tam nobeidzas, bet augs jau… Kur ir to furkreju daudz… Tas lielais aiziet, bet tie bērni jau paliek. Daudz. Tā ka suga neizbeidzas. Augs par to domā, viņš domā par turpinājumu. Un šeit arī var redzēt, diezgan reti mēdz būt, ka no zieda nevis izveidojas sēkla, bet izveidojas maziņa furkreja," stāsta Zane Purne.
Gaida uzziedam "zelta bumbiņu"
Botāniskajā dārzā Salaspilī dendroloģiskā jeb kokaugu kolekcija sastāv no vairāk nekā 4400 sugām un šķirnēm. Tā ir lielākā Baltijā. Unikālo un reto augu sarakstā ir, piemēram, Floridas purvciprese, kas ir vecākais un lielākais eksemplārs Latvijā. Sarakstā ir arī Amerikas tulpjukoks, kas pirmo reizi Latvijā uzziedēja pirms 20 gadiem un kopš tā laika to darot katru gadu. Pēdējos gados ar krāšņi ziedošām šķirnēm ir papildināta magnoliju kolekcija, no kurām izceļoties magnolija ar neparastiem dzelteniem ziediem. Ierasti unikālo un reto koku ziedēšana ir kā pārsteigums, teic vecākā izglītības speciāliste Ludmila Višņevska.
"Piemēram, kā ar to Kuriļu magnoliju vai ar lietussargu magnoliju. Pēkšņi tu redzi – o, pumpurs! Prieks visiem, visiem kolēģiem tiek paziņots: "Mums šogad ziedēs Kuriļu magnolija!" Nu, tas ir tāds patīkams pārsteigums. Protams, nākamgad un aiznākamgad, ja jau viņa pasākusi to darīt, tad viņa jau regulāri atkal atkārtos, dažreiz varbūt gadu izlaiž. Bet tiešām, ja koks jau ir nobriedis līdz ziedēšanas vecumam, tad jau viņš to atkārtos," stāsta Višņevska.
Savukārt pirmo reizi uzziedam botāniskā dārza oranžērijā gaida ap 25 gadus vecu, diametrā apmēram pusmetru zaļu bumbveida kaktusu ar gaiši dzeltenām adatām.
Tā sugas nosaukums ir Echinokaktus grusoni, un tā esot izplatīta Meksikā. Tiesa, līdz ziediem vēl būs jāpagaida kādus septiņus vai desmit gadus, lēš Zane Purne.
"Katram augam ir savs ziedēšanas laiks. Vai viņam jābūt garam, vai viņam jābūt resnam. Ļoti daudz un dažādi parametri. Šim augam jābūt ir metru diametrā, un tad viņš uzziedēs. Mēs cenšamies. Kaktusu nevar pārmēslot, mēs nevaram dot tikai slāpekli, slāpekli, lai viņš tikai aug un aug. Viņam arī jāsaglabā savs dabiskums," turpina Purne.
Speciāliste teic, ka dārzā ir arī citi augi, ko gaida uzziedam, bet ļoti interesanti būtu sagaidīt tieši šo kaktusu, jo tā apmēri ir iespaidīgi.
