Katram no mums ir savs temperaments un dzīves uzskati, un ne visi atbalsta bučošanos ar suni. Iemesli var būt ļoti dažādi – atturīgums, ne tik ciešs kontakts ar suni, vai gluži elementāri – higiēnas jautājums.
Imunologs Lauris Līcītis uzsvēra, ka visam jābūt saprāta robežās. Nevajag krist abās galējībās – ļaut sunim nolaizīt visu seju vai otrādi, kategoriski liegt viņam to darīt. "Dzīvniekiem tā ir iekārtots, ka tomēr tās siekalas ir ar izteiktu baktericīdu un virocīdu iedarbību, īpaši suņiem tas ir raksturīgs. Līdz ar to viņiem izdalās vairāki atsevišķi fermenti, kas ir baktērijas šķeltspējīgi," pastāstīja Līcītis, norādot, ka šī iemesla dēļ suņa siekalas nav tik veselību apdraudošas.
Kopš seniem laikiem cilvēki ticējuši, ka suņa siekalas dziedē, un arī mūsdienās nereti dzirdams – ja savainojies, ļauj sunim vietu nolaizīt, un viss sadzīs. Šo brīnumaino vielu sauc par lizocīmu, kam piemīt spēcīga dezinficējoša iedarbība.
Tomēr visbiežākais arguments pret aktīvu sejas un roku laizīšanu ir nevis nepatika vai higiēnas apsvērumi, bet bailes no parazītiem.
Lai mazinātu gan savus, gan suņa veselības riskus, veterinārārsti iesaka regulāri attārpot savus mīluļus. Savukārt ģimenes ārsti rekomendē veikt pretparazītu pasākumus arī pašam saimniekam un visai ģimenei, tomēr imunologs Līcītis uz attārpošanu raugās skeptiski.
"Uzreiz pēc tārpu zāļu iedošanas dzīvnieks atkal var invadēties ar kādu no parazītiem, līdz ar to šajā gadījumā es tā diezgan skeptiski raugos uz to visu. Protams, ka attārpošanas process palīdz dzīvniekam atgūt formu kaut kādā momentā, ja ilgākā laikā šis parazīts viņā dzīvo," sacīja Līcītis, paužot, ka ir nepareizi uzskatīt, ka pēc suņa attārpošanas vairs nepastāv draudi cilvēkam inficēties ar parazītiem.
Pretparazītu profilaksei iespējams izmantot arī dabiskas izcelsmes līdzekļus – vērmeles, ķirbju sēklas.
