Čūsku skaits būtiski nemainās
Šogad publiskajā telpā vairākas reizes izskanējusi informācija par cilvēkiem, kurus Latvijā sakodošas čūskas. Iespējams, tā ir tikai sakritība, bet varbūt čūsku kļuvis vairāk? Gan Lielkalns, gan Čeirāns noraidīja šādu iespēju.
"Problēma sākas tad, kad paliek siltāks laiks. Cilvēki dodas dabā, un tur viņi arī sastop čūskas.
Es nevarētu teikt, ka Latvijā čūsku paliek vairāk. Principā, cik viņu bija apmēram, tik arī ir. Rīgas apkārtnē no rāpuļu viedokļa ir ļoti labs klimats," vērtēja Čeirāns.
Rīgas apkārtnē īpaši daudz ir zalkšu, tāpēc nav nekas pārsteidzošs, ja, dodoties atpūsties pie Juglas ezera vai Ķīšezera, sanāk to ieraudzīt. Tas ir normāli, pauda Čeirāns.
Pasaulē mīt nepilni 4000 čūsku sugu, apmēram 25% jeb ceturtā daļa no tām ir indīgas. Latvijā sastopamas trīs čūsku sugas, un indīga ir viena no tām – odze.
"Pavasarī laiks kļūst siltāks, līdz ar to čūskas kā aukstasiņu dzīvnieki, kas sajutuši siltumu un sasildījušies, arī kļūst aktīvāki un sāk dzīvoties apkārtnē. Tā kā viņas dzīvo visai tuvu mums kaimiņos, līdz ar to ir pilnīgi loģiski, ka mēs ar viņām satiekamies. Tā kā mēs arī labprāt gribam iebrist viņu īpašumos – dažādos mežos un arī ūdeņos peldēties, nu, tad viņas sastopam," pauda Lielkalns.
Savukārt odzes biežāk ir sastopamas Latvijas austrumu daļā. Rīgas apkārtnē arī pa kādai odzei gadās, bet tā nav biežāk sastopamā čūsku suga šajā Latvijas daļā.
Čūskām patīk saulainas vietas
Čeirāns skaidroja, ka vieta, ko mēdzam dēvēt par čūskulāju, kas ir aizaugusi, tumša un ēnaina, čūskām nemaz tik ļoti nepatīk.
"Viņām patīk tādas vietas, kur ir atklātāk, kur ir saulīte, kur viņa var izrāpot pasauļoties.
Bieži cilvēki saka, ka mēs ejam mežā, baidāmies no čūskām, bet arī mežs kā dzīvotne nav čūskām raksturīgākā vieta. Varbūt viņām drīzāk patīk mežā kaut kādi izcirtumi, mežmalas, kaut kādas klajākas vietas, jo mežs ir diezgan ēnains," norādīja Čeirāns.
Tā kā čūskas ir tā saucamie aukstasiņu dzīvnieki, tām vajadzīga saulīte, kurā pasildīties, tāpēc pārlieku ēnains mežs vai čūskulājs tām nepatīk. Toties tām patīk dzīvot pļavu malās vai baļķu un zaru kaudzēs, kurās var ērti noslēpties. Čūskām patīk arī pamestas ēkas un krāsmatas.
Savukārt no svaigām cirsmām trokšņa un smagās tehnikas darba radītās vibrācijas dēļ čūskas būs aizgājušas projām un centušās aizrāpties tālāk no bīstamās vietas. Līdz ar to reizēm, kad tuvējā mežā notiek mežizstrāde, apkārtējās mājas labi izjūt čūsku skaita pieaugumu savos pagalmos un tuvējā apkārtnē.
"Savukārt, ja tur netālu no cirsmas ir kaut kāda vieta, kur čūskas jau dzīvoja, tad ir liela iespēja, ka viņas parādīsies arī tajā cirsmā pāris gadus pēc mežizstrādes un uzturēsies tur gadus 20–30, kamēr tā cirsma neaizaugs," norādīja Čeirāns.
Jāsaglabā miers
Viņš norādīja, ka galvenais, kas jāievēro, dodoties uz tādām vietām, kas varētu patikt čūskām, ir skatīties zem kājām un izvēlēties atbilstošus apavus un garās bikses.
Nav nepieciešams iegādāties zābakus līdz ceļgaliem vai speciālas mežstrādnieku bikses – apavi nedaudz virs potītes un biezākas džinsa bikses ļoti labi derēs.
"Es esmu daudz gājis dabā un pētījis rāpuļus, un man nekad nav bijis tā, ka es eju pa mežu vai čūskas dzīvesvietu un ka man viņa vienkārši pierāpotu un iekostu. Nav gadījies arī viņai uzkāpt, bet es zinu, ka tādi gadījumi gan var būt. Biežāk jau tie čūsku kodumi gadās tad, ja cilvēki paņem čūskas rokās. Tā ir parastākā lieta," norādīja Čeirāns.
Viņam piekrita Lielkalns, uzsverot, ka galvenais, ieraugot čūsku, ir nekāpt tai virsū, netraucēt to un saglabāt mieru.
"Trakākais ir tas, ka tajā brīdī pazaudē galvu, sākas neloģiskas darbības – rokas, kājas pa gaisu, vai, vai, vai un vēl tālāk, un tālāk. Tad arī beigu beigās sataisām paši lielākās problēmas. Tā ka mieru – netuvojamies. Ieraudzījām? Nu apstājamies," ieteica Lielkalns.
Viņš norādīja, ka pat tad, ja čūska būs metra attālumā vai tuvāk, tā nemetīsies virsū. Čūskas labi saprot, kādā svara kategorijā atrodas iepretim cilvēkam.
"Viņa sajūt vibrācijas un saprot. Vienkārši sēž savā vietiņā nekustīgi, jo tad viņa ir nepamanāma. Visbiežāk mēs viņu pamanām tad, kad viņa jau ir sapratusi, ka tas lielais lempis nāk virsū, un tad ir jāiet projām," skaidroja Lielkalns.
Koduma gadījumā jāpieņem sliktākais scenārijs
Savukārt, ja čūska ir ienākusi pagalmā un to vajag pārvietot, labākais veids ir paņemt kādu spaini vai bļodu, nolikt blakus čūskai un mēģināt ar kādu garu mietu čūsku iebakstīt tur iekšā. Tad tā ir jāaiznes pēc iespējas tālāk prom – vismaz pāris kilometrus tālu uz kādu saulainu pļavu, norādīja Čeirāns.
Košana čūskām galvenokārt ir pats pēdējais aizsargāšanās mehānisms, un tas noteikti nebūs pirmais, ko tās darīs, ieraugot cilvēku. Zalkšiem košana vispār neesot raksturīga.
"Ja iekož čūska, vienalga kāda, labāk ir uzskatīt, ka ir iekodusi odze, un kļūdīties, nevis uzskatīt, ka tas bija tikai zalktis, un kļūdīties. Labāk pieņemam smagāko variantu un pārdzīvojam tikai izbīli," ieteica Lielkalns.
Rīgas Austrumu slimnīcas Intensīvās terapijas klīnikas vadītājs, anesteziologs reanimatologs Roberts Stašinskis stāstīja, ka gadījumi, kad odzes iekož cilvēkiem, Latvijā nav bieži, ne vairāk kā piecas reizes gadā, bet šogad sakosti jau divi cilvēki.
"Pirmkārt, ir jāsaglabā miers – gan psihoemocionāls, gan fizisks. Jo būsim aktīvāki, jo vairāk kustēsimies, jo mēs vairāk mēģināsim kaut ko darīt, jo vairāk veicināsim indes izplatību mūsu organismā. Līdz ar to – miers. Ja ir iespēja, var dezinficēt brūci, lai samazinātu citas iespējamās problēmas, ar spirtu saturošām salvetēm un tā tālāk. Nevajadzētu mēģināt ilgi un dikti spirtā turēt, jo šīs indes, mijiedarbojoties ar alkoholu, var radīt arī stiprākus efektus. Tā ka tikai tik, cik šo virsmu nomazgāt un notīrīt.
Ar tekošu ūdeni un ziepēm var nomazgāt un nedaudz var apsmērēt arī ar spirtu," norādīja Stašinskis.
Līdz ar to uz koduma noteikti nevajag likt spirta kompreses, bet var uzlikt ko vēsu, kas sašaurina asinsvadus un tādējādi aizkavē indes uzsūkšanos. Noteikti jāuzņem šķidrums.
"Smagākos gadījumos, ja sākas šoks, paplašinās asinsvadi un faktiski rodas relatīvs šķidruma zudums asinsritē. Līdz ar to uzņemtais papildu šķidrums zināmā mērā to kompensē un mazina šoka attīstības iespēju. Protams, neapšaubāmi jāmeklē iespēja nokļūt medicīnas iestādē, kur tālāk notiek novērošana," uzsvēra Stašinskis.
Koduma vietu nekādā gadījumā nedrīkst spiest, griezt vai sūkt – šādā veidā indi laukā dabūt nevarēs, tas var tikai radīt jaunas problēmas gan pacientam, gan tam cilvēkam, kurš mēģina indi atsūkt.
"Nedrīkst likt nekādus žņaugus, jo nepareiza, nekvalitatīva žņauga uzlikšana var tikai rosināt citas veselības problēmas. Kategoriski nedrīkst lietot alkoholu, jo alkohola lietošana paplašina asinsvadus, un tas var veicināt šoka attīstību. Noteikti nedrīkst arī sēdēt mājās un gaidīt, cerot, ka viss būs labi. Jā, tā var būt, bet uz to paļauties nedrīkst," uzsvēra Stašinskis.
Ārsts norādīja, ka Latvijā pēdējos 20 gados neviens cilvēks odzes koduma dēļ nav miris.
