Eksota šķirnes kaķenīte Kņopīte ir viena no 19 kaķiem, kas tika izņemti kādai nelegālajai dzīvnieku pavairotājai. Savu vārdu kaķīte ieguva tādēļ, ka ir neticami maziņa. Kaķenīte bija tā novārgusi, ka svēra nepilnus divus kilogramus un izskatījās pēc skeleta. Tas pavairotājai nebija traucējis viņu izmantot kaķēnu dzemdēšanai.
Kņopītes saimniecei sākumā visi ieteica kaķeni iemidzināt, jo tā bija tik maza un vārga. Anna tomēr nolēma mēģināt cīnīties.
"Pie pavairotāja viņa bija nepienācīgi barota – ar suņu barību. Visiem no šiem kaķiem ir ļoti jūtīgs zarnu trakts, tā ka ļoti jābūt uzmanīgiem ar barībām. [Jābaro] tikai ar labu barību, nemainot to, jāvelta vairāk uzmanības. Viņiem bija arī dermatīts, arī tagad viņa ir nedaudz noskūta, jo neviens netīrīja būrus. Viņi tur sēdēja savās kastītēs un tur arī gāja [nokārtoties], līdz ar to viņiem āda arī ir sabojāta,’" bēdīgo ainu, kādā Kņopītei nācies dzīvot, iezīmēja Anna.
Taču trauslās Kņopītes raksturs pat pēc gadiem ilgi piedzīvotās nežēlastības palicis nemainīgi mīļš.
Anna norādīja – nevienam citam kaķim vairs nebūtu pacietības mīlēt cilvēkus, bet Kņopīte dienu no dienas pierāda pretējo: "Viņa pie katra izdevīgā brīža ir man klēpī. Piemēram, skatos televizoru vai dzeru kafiju – viņa ir klēpī. Nāk un glaužas; tā kā viņai pietrūka cilvēka pieskārienu, viņa ir bezgala mīļa."
Savukārt meinkūnam līdzīgā Pelēča stāsts ir vienkāršs un skaudrs. Viņu vēl kā mazu kaķēnu saimnieki ar visu kastīti kā nevajadzīgu mantu izmeta daudzstāvu mājas pagalmā zem krūma. Runčuks tad bija vien pusgadu vecs.
"Nezinām, vai viņš apnika vai bērni atnesa un vecāki neļāva [paturēt], bet viņš sēdēja un raudāja. Viņš arī nezināja, kur skriet, kur iet," par Pelēci stāstīja Anna.
Jau kopš pirmās dienas Pelēcis uzvedies nevainojami, spēlējies, draudzējies un visādi citādi parādījis sevi kā uzticamu draugu jebkuram cilvēkam. Tomēr pat šāds kaķis kādam nav bijis gana labs.
"Nekādas agresijas, tagad viņš ir gandrīz četrus gadus vecs un arī ir ļoti mierīgs. Viņam nebija nekādu problēmu, kuru dēļ varēja viņu izlikt uz ielas, bet izlika," neizpratni pauda Anna.
Savukārt kaķis Roberts ir jau dzīvi pieredzējis seniors. Par savu vietu zem saules viņš cīnās ar vienu atlikušo zobu un mēģinās arī iekost, ja liksies, ka kāds grib nodarīt pāri.
"Viņu arī atrada nevienaldzīgi cilvēki – salā, Ausekļa ielā pie miskastēm. Vienkārši stāvēja pārnēsājamais būris un tur iekšā savos sūdos sēdēja kaķis, ļoti novājējis, netīrs, slims. Viņam ir pilnā slimību buķete, ko varam iedomāties kaķim – astma, sirds nespēja, hroniska nieru mazspēja, enterīts, kolīts, artrīts," uzskaitīja saimniece.
Runci neviens nemeklēja, lai gan uzreiz bija skaidrs, ka tas nav ielas kaķis. Visticamāk, iepriekšējie saimnieki, nevēlēdamies risināt dzīvnieka smagās veselības problēmas, veco kaķīti vienkārši izlika no mājām.
"Visgrūtāk ir ar Robertu veselības ziņā, jo viņam kļūst sliktāk un sliktāk. Viņš ir vecs, protams, kļūst vājāks ar katru dienu. Mums ir gan vizītes pie ārsta ik pēc diviem mēnešiem, gan visas uzraugošās procedūras," teica Anna, kura sevi pati dēvē par kaķu cilvēku. Šie dzīvnieki mājās viņai bijuši jau kopš bērnības.
Annai šobrīd bez Kņopītes, Pelēča un Roberta ir vēl divi kaķi, kuriem dotas pagaidu mājas.
Var gadīties, ka arī šie kaķi paliks pie glābējas pavisam, jo nekad nevarot zināt, kad notiks liktenīgais klikšķis: "Tā ir ķīmija, nevar pateikt, pieņemsim: "Es gribu balti kaķu." Nē, var visu mūžu gribēt baltu kaķi un nekad tev nebūs balts kaķis, jo īstenībā kaķi paši izvēlas sev saimnieku, tā ķīmija nenotiek krāsas vai rakstura dēļ. Var būt tik smuks kaķītis ar mīlīgu raksturu, šausmīgu raksturu, bet mēs esam draugi ar viņu."
Visvairāk Annu sanikno tas, ka, mēģinot nopelnīt, cilvēki pilnībā aizmirst par dzīvnieku labsajūtu. Viņasprāt, vienīgais risinājums ir nebeidzama sabiedrības izglītošana, mainot cilvēku domāšanu. Dzīvnieks nav manta, bet gan ģimenes loceklis.
"Ir tie, kuri grib īsto [zīmola] "Chanel" [lietu], varbūt vienu savā mūžā, bet viņi nopirks to īsto, labo mantu. Bet ir tie, kuriem vajag 20 "Chanel" somas vai kurpes un viņi pirks kaut kur lēto pakaļdarinājumu. Tas pats ir ar kaķiem – viņi nestaigā un nerāda nevienam ciltsrakstus, bet saka, man ir mājās eksots vai britu īsspalvainais. Neviens neprasa, cik viņš ir vesels, bet visiem var stāstīt, ka man ir šķirnes kaķis," norādīja kaķu saimniece.
Laimes mirkļus Anna piedzīvo tad, kad var palīdzēt savulaik tik daudz cietušajam kaķim beidzot dzīvot siltumā un mīlestībā. Nav svarīgi, vai tie ir divi gadi vai divi mēneši, ko lemts pavadīt visiem kopā.
