Franko un Grēta savu saimnieku pavada ik uz soļa. Arī tagad, kad Andris gatavojas debijai uz teātra skatuves – viņš spēlēs galveno lomu Reja Kūnija situāciju komēdijā "Glābjas, kas var!". Un, protams, ka abi suņi ir galvenie asistenti arī tad, kad Andris atver lugas eksemplāru, lai mācītos tekstu.
Lai arī ir saņēmis kino balvu "Lielais Kristaps" kā labākais otrā plāna aktieris filmā "Kriminālās ekselences fonds", Andris atsakās sevi saukt par aktieri. "Tas nav pareizi attiecībā pret cilvēkiem, kas to ir mācījušies, kuri tiešām aktieri – mācījušies krist, runāt. Es esmu pēc profesijas jurists. Aktieris – tā ir profesija. Šobrīd tā man ir nodarbošanās," viņš sacīja.
Kino pieredzē Daugaviņam ir vairākas lomas, taču uz teātra skatuves, producenta Jāņa Kļaviņa uzrunāts, kāps pirmo reizi. Kā bijušais sacīkšu braucējs teātri un kino viņš salīdzina ar autosportu: "Ja rallijā tu esi palaidis garām līkumu un tu tajā esi palicis, otrreiz tev nebūs iespēja to iziet. Autošosejā – ja tev neiznāca pirmajā aplī, tu vari mēģināt otrajā. Kino ir vēl "dublis", teātrī "dubļa" vairs nav."
Tikmēr sarunas laikā ar raidījumu "Ķepa uz sirds" Franko un Grēta nevēlas atstāt saimnieku vienu. Franko ierāpjas saimniekam klēpī, bet Grēta savu kompanjonu neliek mierā. Andris saka – ja Franko mācētu runāt, viņš sūdzētos, ka viņa vientulību un galveno lomu saimnieki pārtrauca, ievedot mājās Grētu.
Pirmais suns Andrim bijis jau 10 gadu vecumā. Otrs – zelta retrīvers vārdā Falkors. Atceroties šo mīluli, Andris ir pilnīgi pārliecināts, ka suns sava saimnieka dēļ ir gatavs uz visu. Falkors bijis līdzās Andrim ļoti smagā dzīves posmā. "Viņš ļoti daudz ņēma uz sevi. Tur bija tāds grūts periods. Viņš tik acīmredzami ņēma uz sevi manas bēdas. Kad viņš 2018. gadā aizgāja, divus gadus es nevarēju aizmirst un pārdzīvoju to," viņš sacīja, piebilstot, ka tas ir kas netverams – var pat just, kā paliek vieglāk, jo suns daļu pārdzīvojumu paņēmis sev.
Kad Falkors aizgāja uz citiem medību laukiem, tikai pēc diviem gadiem dzīvesbiedre Zanda sajutusi, ka Andris ir gatavs ievest mājās jaunu suni. Toreiz abi izglāba mazu kucēnu, kam deva vārdu Franko.
Savukārt Grēta Daugaviņa mājās nonāca pēc tam, kad nomira tās iepriekšējā saimniece, kura bija paņēmusi skaisto suņu meiteni no patversmes. Lai arī pēdējos gadus Grēta bija dzīvojusi ģimenē pie mīlošas saimnieces, dažas pazīmes liecina, ka bērnība sunītei nav bijusi tā vieglākā. "Cik es zinu, viņa ir Grīziņkalna meitene, klaidone, nokļuva patversmē, no patversmes pie kundzītes," zināja sacīt Daugaviņš.
Andris atzīst, ka ņemt suni no patversmes ir gana liels risks. Īpaši tad, ja nekas nav zināms par suņa pagātni. Jārēķinās, ka nākamajiem saimniekiem būs ar daudz ko jāsamierinās un jāpielāgojas. Viņš pamācīja: "Viennozīmīgi es ieteiktu – ja ņemat no patversmes, nedariet to mirkļa iespaidā." Daugaviņš uzskata, ka iepriekš der sazināties ar kādu speciālistu, kurš var aplūkot suņa uzvedību un noteikt, vai nolūkotais mīlulis derēs katra cilvēka sadzīves apstākļiem.
Andris kā suņu saimnieks un kā jurists atzīst – Latvijā likumdošana ir daudzkārt par lojālu gan pret nelegālajiem suņu un kaķu pavairotājiem, gan pret cilvēkiem, kuri bezatbildīgi un nežēlīgi izturas pret dzīvniekiem. Pie mums notiek nepārtraukta cīnīšanās ar sekām, taču nenotiek apzināts darbs, lai novērstu cēloņus.
"Mans uzskats, ka Latvijā ir ļoti strikti jāmaina likums un jātaisa tā, kā ir Šveicē. Lai nebūtu mums pilnās patversmes,"
viņš sacīja, norādot, ka būtu jānovērš situācijas, kad, piemēram, mikrorajona dzīvoklī paņemts enerģisks suns, kam nākas jukt prātā tajos apstākļos. "Tad brīnāmies, ka viņi metas bērniem virsū, psiholoģiskās problēmas viņiem," viņš sacīja.
Turklāt ne suņu audzētāji, ne patversmes nedrīkstētu atdot suni vai kaķi nepārbaudītam saimniekam. Sodiem par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, pēc Andra domām, jābūt tikpat bargiem, ja ne vēl bargākiem, kā par vardarbību pret cilvēku. "Ja ir kaut kāda nežēlība pret cilvēku, tad cilvēks vēl var aizstāvēties, suns faktiski nē. Ja tas ir viņa saimnieks, viņš pat viņam nekodīs," norādīja Andris.
Viņš pats zina, ka allaž būs līdzās suņi. Lai arī šķiršanos no saviem mīluļiem pārdzīvot nav viegli, ir jāatrod spēki un laiks, lai būtu klāt savam uzticamajam draugam klāt līdz pēdējam elpas vilcienam. Vienam sunim aizejot, Andris ar Zandu bijuši līdzās, taču saimnieks joprojām ar nožēlu atceras, ka nav līdz galam bijis blakus savam Falkoram.
"Es nebiju klāt tāpēc, ka man ārsts teica labāk to nedarīt. Es vienkārši paklausīju. Es biju visu laiku, kamēr viņš bija klīnikā, es biju ar viņu. Sēdēju blakām. Bet to pēdējo mirkli... es varu lūgt tikai un vienīgi viņam piedošanu. Tas noteikti ir jādara. Ko suns grib pēdējo redzēt, viņš grib redzēt savu saimnieku, kad viņš aizver acis," sacīja suņu saimnieks.
Lai arī Andris ļoti vēlētos, lai viņam būtu superspēja nolasīt Franko un Grētas domas, viņš uzskata, ka mīloši saimnieki saprot un jūt savus draugus no viena acu skatiena – gluži tāpat kā suņi savu saimnieku.
