Mēneša laikā kampaņas dalībnieki nogājuši vairāk nekā 500 kilometru garu ceļu Latvijas piekrastē no Igaunijas līdz pat Lietuvai. Šogad dati liecina, ka Latvijas piekrastē vidēji ir 344 atkritumu vienības 100 pludmales metros, salīdzinājumam pērn – 375 vienības uz 100 metriem.
Vienlaikus jāņem vērā, ka Eiropas Savienībā laba jūras vides stāvokļa robežvērtība ir 20 vienības uz 100 metriem.
Pludmalēs identificēti 36 dažādi atkritumu veidi, no kuriem lielākā daļa jeb teju 76% no visiem atkritumiem ir plastmasas un polimēru materiāli, savukārt biežāk sastopamais atkritumu veids nemainīgi arī šogad ir jau minēto plastmasu saturošie cigarešu izsmēķi, kam seko pārtikas plastmasas iepakojums, kartona gabali, plastmasas rotaļlietas, kā arī plastmasas virves, mazie plastmasas maisiņi un arī baloni.
"Ir arī oficiālās peldvietas vai tām tieši piegulošas teritorijas, kurās vispār smēķēšana ir aizliegta ar oficiālu likumdošanu, bet mēs redzam, ka aizliegumiem bez kontroles nav jēgas, bet kontroles kapacitātes trūkums pašvaldībās arī ir saprotams. Un šeit mēs nonākam pie dilemmas, kāpēc diemžēl šis smēķēšanas atkritumu skaits nesamazinās vai samazinās viļņveidīgi," sprieda Vides izglītības fonda un programmas "Mana jūra" vadītājs Jānis Ulme.
Tīrākās pludmales Latvijas piekrastē atrodamas Talsu novadā, tur vidēji bija 149 atkritumi uz 100 metriem, savukārt piegružotākās pludmales ir Jūrmalas pilsētā, kur vidēji uz simt metriem ir 950 atkritumu vienības.
Vistīrākā pludmale, kur šogad saskaitīts vismazāk atkritumu, bijusi Miķeļtornī Ventspils pusē, bet visvairāk – Lielupes un Majoru pludmalē Jūrmalā, kā arī Liepājas pludmalēs.
Jūrmalas domes vadītāja Rita Sproģe (Zaļo un Zemnieku savienība) norādīja, ka Jūrmalas pludmalēs jau patlaban ir gana attīstīta infrastruktūra – ir atkritumu urnas un arī norādes ar smēķēšanas liegumiem, taču vairums pludmales apmeklētāju to neievēro. Vietvaras vadītājas ieskatā jābūt bargākiem sodiem.
"Mēs arī to pludmali tīrām no rīta katru dienu un uzturam to ekosistēmu, lai nebūtu tas piesārņojums, bet tā ir arī cilvēku audzināšana. Es domāju, ka, ja tās kampaņas nestrādā, tad ir kaut kādas citas metodes ar atbildības noteikšanu. Tā kā par ātruma pārkāpšanu, kur iestājas kaut kādas sekas, par kurām mums ir jāmaksā, un tad, kad katrs to sāk izjust uz savas ģimenes budžeta, tad varbūt cilvēki arī sāk domāt," viņa sacīja.
Savukārt Ulme norādīja: "Viena priecīga lieta ir atzīmējama, ka pērn šajā sarkanajā un melnajā krāsā bija deviņas Latvijas pludmales, tad šogad tās ir palikušas piecas, bet mēs redzam, ka šis ir gads, kad ir vienā apdzīvotā vietā veselas divas pludmales, kuras rotā šī antitopa augšgalu. Tās ir Jūrmalas Lielupes pludmale un Jūrmalas Majoru pludmale, kur uz katriem 100 pludmales metriem ir vairāk nekā 1000 atkritumu, kas ir krietni par daudz."
Tikmēr ekspedīcijas vadītāja Agate Albakeite atzina, ka pudeļu korķīšu pludmalēs kļuvis mazāk, tāpēc viņa secināja:
"Ja mēs redzam uzlabojumus, mēs varam pateikt – jā, šie likumprojekti strādā, dod pozitīvu ietekmi."
Rādītāji kopumā joprojām nav iepriecinoši, bet kampaņas pārstāvji datos novērojuši pozitīvu Latvijā nesen ieviestās depozīta sistēmas ietekmi, jo nedaudz samazinājies plastmasas pudeļu, stikla pudeļu un skārdeņu apjoms pludmalēs.
Tāpat novēroti pirmie vienreizlietojamās plastmasas jeb ierobežojumu efekti, jo pludmalēs ir mazāk plastmasas kosmētikas kociņu, par teju 70% samazinājušies galda piederumu atkritumi, kā arī pudeļu korķu apjoms jau sarucis par 30%.
Savukārt ņemot vērā, ka katros 100 pludmales metros Latvijā atrodamas 109 smēķēšanas atkritumu vienības, tad Vides izglītības fonda un programmas "Mana jūra" vadītājs Jānis Ulme secina, ka pagaidām nav pamata uzskatīt, ka šogad ieviestā ražotāju atbildības sistēma ir funkcionējoša un var sniegt kādu ieguldījumu situācijas uzlabošanā bez radikālām tās izmaiņām.
Latvijas piekrastes atkritumu monitoringa kampaņa "Mana jūra" noritēja jau 13. reizi, un ekspedīcijas komandai kādā no ceļa posmiem brīžiem pievienojās arī kopumā daži simti brīvprātīgo.
