Netrūkst arī dabisku iemeslu, kāpēc rodas celmi. Tipiskākie – vējlauzes, snieglauzes, bebru zobu darbs.
Definīcija vēsta, ka celms ir koka stumbra tā apakšējā daļa, kura pēc koka nogāšanas vai nogāšanās paliek virs zemes. Visi celmi agrāk vai vēlāk sadalās. Šis process parasti ilgst vairākus gadu desmitus, vislēnāk tas norit kūdrainās vietās.
Dzīvības celmos, uz tiem, pie tiem un ap tiem netrūkst.
Neviens, kurš reiz izcirtumā pabijis, nevar nebūt pamanījis, ka celmi ir dažādi. Nav divu vienādu! Atšķiras arī katra celma tiešā apkārtne.
Ja cilvēkam ilgāku laiku nākas rosīties starp celmiem, viņam agri vai vēlu vajadzētu apjaust: šīs koku paliekas ir nozīmīgas daudzu sugu ķērpju, sēņu (uzkrītoši – piepju), gļotsēņu, sūnu un dzīvnieku (pirmkārt, bezmugurkaulnieku) dzīvotnes jeb mājvietas. Mežos beigtu koksni apdzīvo neticami liels sugu skaits.
Protams, daudz ko šai jomā ietekmē cirsmas izstrādes laiks un veids, tās atrašanās vieta, platība, nocirsto koku suga un vecums, kā arī mežizstrādes atlieku mizas atlupšanas pakāpe un koksnes trūdēšanas intensitāte.
Būtiska nozīme celmu apdzīvotības izpausmē neapšaubāmi ir to aplūkošanas sezonai, teiksim, aukstajā sezonā cirsmās ieraugāmās dzīvības ir krietni mazāk, nekā bijis vasarā. Un arī katra konkrētā brīža meteoroloģiskajiem apstākļiem piemīt liela ietekme.
Neizbēgami katrā sadalīšanās posmā, mainoties koksnes struktūrai, mainās to apdzīvojošās sugas. To demonstrē pat celmu āriene: uz svaigajiem, no dzīviem kokiem nesen tapušajiem celmiem sākumā zināmu laiku vēl saglabājas tie paši ķērpji, tās pašas sūnas, kas mājoja uz dzīviem kokiem, taču pakāpeniski to vietā nāk tās sugas, kas pielāgotas dzīvei tieši uz mirušas koksnes.
Pašsaprotami, ka ievērojamu vietu starp celmu apdzīvotājiem ieņem tā saucamie ksilofāgie organismi. Ksilofāgs nozīmē: radījums, kurš barojas ar koksni. Starp ksilofāgiem dominē sēnes un kukaiņu kāpuri.
Celmi un ar tiem saistītās sakņu paliekas nudien ir nozīmīgas dzīvotnes, kurās attīstās un veido augļķermeņus visnotaļ daudzas sēņu sugas.
No kukaiņiem starp celmus īpaši iecienījušām būtnēm izceļas daudzas vaboļu sugas. Daļas šo vaboļu jaunā paaudze izmanto trūdošo koksni par dzīvotni vairākus gadus pēc celmu rašanās. Ir arī vaboles – īslaicīgas celmu apdzīvotājas. Vaboles, protams, nav vienīgie insekti, kas celmos mājo vai attīstās (daļa – gan mājo, gan attīstās).
Ar koku paliekām saistītas arī šādas tādas blaktis, ne mazums divspārņu.
Celmos slēpjas ne vien koksnes ēdāji, bet arī koksnes ēdāju ēdāji, teiksim, plēvspārņiem piederīgo populāro jātnieciņu pēcnācēji.
Arī skudras ir plēvspārņi. Ja celmos iedzīvojas skudras, tās ievērojami samazina citu tajos mītošo kustoņu apjomu. Visiem dzīvniekiem skudras gan nespēj piekļūt, tomēr dzīvības daudzums un daudzveidība skudru pūžņu tuvumā allaž tiek negatīvi iespaidota.
Gan skudras, gan arī daudzas citas interesantas būtnes var izdoties pamanīt, paceļot pusatlupušu vai pat jau atlupušu, bet vēl nenokritušu mizu. Paplēšot uzmanīgi nost kādu mizas gabalu, var atklāties, teiksim, mazo vabolīšu mizgraužu dažādas sugas. Kad mizas uz celmiem vairs nav, tad mizgraužu arī, protams, nav – pazuduši.
Gaišajā laikā celmos vai zem to mizas glābiņu parasti rod daudzi tie dzīvnieki, kuri vairās gaismas vai sausuma un karstuma, teiksim, daudzkāji (proti, simtkāji, tūkstoškāji), tāpat sauszemes vēži (mitrenes), arī ne vienas vien sugas dažāda izmēra zirnekļveidīgie (ērcītes, zirnekļi, māņskorpioni), nereti trāpās gliemeži.
Kustoņiem jāvairojas, jāizplatās, tāpēc siltajā sezonā šad tad pat strikti celmu iekšienes iemītnieki un zemmizas apdzīvotāji no paslēptuvēm izlien ārpusē. Parasti tas notiek pēc lietus, dažkārt arī naktīs.
Savukārt ir arī tādas dzīvnieku sugas, kuras – gluži pretēji – lielākoties tīši tiecas uzturēties tieši uz saulainās vietās silstošu celmu virsas vai zem to mizas. Starp tiem trāpās relatīvi paprāvi radījumi – mugurkaulnieki, pirmkārt, rāpuļi (visbiežāk pļavu ķirzakas, zalkši).
Arī dažu sugu putniem celmi sniedz labumu: dod iespēju rast paslēptuvi, ligzdvietu vai atrast barību (ēdienu celmos uzkrītoši cītīgi meklē dzeņveidīgie putni).
Virkne sauszemes mugurkaulnieku zem celmiem rod ziemošanas vietas, dažas sugas zīdītāji ierīko midzeņus. Laika gaitā koku celmu koksne sēņu, baktēriju, kukaiņu un citu radījumu ietekmē sadalās tiktāl, ka kļūst par barību jauniem augiem, tostarp kokiem.
Visbeidzot jāatgādina: celmi, protams, rodas ne tikai zāģa darbības rezultātā. Netrūkst arī dabisku iemeslu, tipiskākie – vējlauzes, snieglauzes, bebru zobu darbs.
Aizraujoši stāsti par kokiem un dabu
