Sanita Rībena: Ingrīda, es saprotu, ka ideja par iedzīvotāju klimata asambleju nāk no "Zaļās brīvības". Kā tā radās un kā jūs nonācāt līdz tam, ka tas patiešām notiks?
Ingrīda Strazdiņa: Hronoloģija droši vien ir saistīta ar to, ka mēs esam "ļoti iekšā" klimata tēmās. Mēs ļoti daudz par to runājam, izglītojam sabiedrību, bet arvien biežāk mums bija sajūta, ka vajag sasaistīt šīs divas puses kopā – pašvaldību un cilvēkus. Mēs iesaistījāmies projektā, kur izstrādā vajadzīgo metodoloģiju, kā klimatu asambleju rīkot, un sākām to organizēt. Esam vieni no retajiem, kas iniciējuši klimata asambleju, parasti to rīko pašvaldības vai valsts pārvaldes institūcijas. Mēs esam mazliet celmlauži. Taču esam arī ļoti priecīgi, ka pašvaldība ir ar mums kopā, ka sadarbojas ar mums.
Sanita Rībena: Aktīvisti visu ko var lemt savā nodabā un izspriest savās virtuvēs, bet bieži vien pašvaldības un valsts institūcijas ir tās, kas daudzas lietas padara reālas, jo tām ir vara lemt. Kā jūs par to uzzinājāt? Un kas bija jūsu galvenā motivācija?
Jānis Ušča: Mūs uzrunāja Ingrīda ar kolēģiem no "Zaļās brīvības". Tā mums ir aktuāla tēma, jo tieši šobrīd strādājam pie Rīgas zaļināšanas plāna.
Ingrīda, vai tu varētu mazliet izstāstīt par metodes būtību? Ir skaidrs, ka ir nianses katrā valstī, bet kaut kas tomēr strukturāli ir nemainīgs.
Ingrīda Strazdiņa: Strukturāli nemainīgs ir tas, ka asambleja aicina kopā cilvēkus, kuri nav eksperti. Mēs esam pieraduši, ka par zaļām tēmām, par zaļināšanu vai par klimata pārmaiņu mazināšanu runā eksperti. Šinī gadījumā tie būs 35 cilvēki – visdažādākā vecumā, ar visdažādāko izglītību – tāda mini Rīgas publika. Vēl ir būtiski, ka tas nebūs vienas dienas pasākums. Rīgas klimata asambleja notiks piecas sestdienas. Sākumā dažādi eksperti viņiem palīdzēs, sniegs nepieciešamās zināšanas. 21. septembris ir pirmā reize, un tad katra otrā sestdiena līdz 23. novembrim.
Aktivitātes ir ieplānotas tā, lai cilvēki gan mācītos, gan sadraudzētos.
Ir iecerēts, ka piecu sestdienu laikā viņi sagatavos rekomendācijas, kuras pēc tam Rīgas dome ņems vērā, izstrādājot pilsētas zaļināšanas plānu.
Zinu, ka jūs esat izvēlējušies četras tēmas, uz ko fokusēties, lai tā nebūtu tikai tāda papļāpāšana, bet lai tas būtu patiešām lietderīgi. Varbūt jūs varat īsumā ieskicēt, kas tās ir par tēmām un kāpēc tieši tādas izvēlējāties?
Jānis Ušča: Te droši vien ir jāskatās uz zaļināšanas jautājumu kā tādu, ko mēs ar to saprotam. Primāri mēs skatāmies tieši klimata pārmaiņu kontekstā. Mērķis mums ir sistemātiski attīstīt zaļo infrastruktūru pilsētā, it īpaši koncentrējoties uz dabā balstītiem risinājumiem, kas reizē pilda arī kādas sociālas, ekonomiskas un arī ekoloģiskas funkcijas. Piemēram, mēs varam runāt par dažādiem ilgtspējīgiem lietusūdens risinājumiem.
Pavisam nesen pēc lielajām lietavām, manuprāt, reti kurš rīdzinieks nepamanīja, ka vietām mēs kļūstam par tādu Venēciju.
Jānis Ušča: Galvenais, to var arī risināt ar daļēji dabiskiem risinājumiem. Tas ir centrālais, par ko mēs šeit runājam – ir tāda tipa risinājumi, bet ne tikai saistībā ar lietus ūdeni.
Ja skatāmies nedaudz plašāk, tad esam definējuši četrus virzienus. Šajā plānā numur viens ir lietus ūdens risinājumi, numur divi – karstumsalas mazināšana, numur trīs ir bioloģiskās daudzveidības veicināšana un saglabāšana, un numur četri ir zaļo teritoriju pieejamība iedzīvotājiem. Ja mēs skatāmies uz pirmajiem trim, kurus es nosaucu, tie visi ir saistīti arī ar klimata pārmaiņām. Tā kā šis daļēji ir arī klimata adaptācijas plāns, kur mēs varam risināt kaut kādas problēmas, ar kurām mēs nākotnē varam saskarties arvien biežāk.
Pirms dažiem gadiem iedzīvotāju klimata asambleja pirmoreiz notika arī Francijā. Toreiz [prezidents Emanuels] Makrons ierosināja, ka kaut ko tādu vajadzētu. Francijā iedzīvotājiem bija pieejami dažādi konsultanti, kas viņus izglītoja, kā arī sniedza atbalstu, jo skaidrs, ka par jebkuru tēmu, lai varētu sniegt kaut cik jēdzīgas un vērtīgas rekomendācijas, vismaz mazliet tomēr ir jāizglītojas. Arī Rīgas klimata asamblejā cilvēki tiks izglītoti, pirms no viņiem gaidīs kaut kādus ieteikumus?
Ingrīda Strazdiņa: Cilvēki noteikti tiks izglītoti. Mums būs zinātnieks, kurš stāstīs par klimata pārmaiņām. Mums ir ieplānots stāstījums par to, kas ir zaļināšanas plāns un kas tajā ir ietverts. Mums būs pat ainavu arhitekte. Mums būs pārstāvis no Rīgas mežiem, meža terapeite. Būs arī Cēsu pašvaldības pārstāvji, kas padalīsies ar savu pieredzi, jo viņi ir daudzas foršas lietas Cēsīs izdarījuši. Mums būs arī brīnišķīga eksperte, kas stāstīs par pilsētu. Mēs arī iesim ārā. Pirmajā dienā mums būs ekspedīcija, mēs paskatīsimies uz pilsētu citādāk.
Vai visās tikšanās reizēs būs vieni un tie paši dalībnieki, vai viņi mainīsies?
Ingrīda Strazdiņa: Dalībnieki nemainīsies, viņi paliks visās reizēs vieni un tie paši.
Vai dalībnieki klimata asamblejas laikā uzzinās, vai un kad Rīgas pašvaldība plāno īstenot viņu idejas?
Jānis Ušča: Sākotnējo atgriezenisko saiti ir paredzēts sniegt jau pašas klimata asamblejas noslēgumā. Bet, protams, mums ir ļoti būtiski radītās idejas nedaudz apskatīties no praktiskās puses – ko mēs varam, ko nevaram, cik ilgs laiks īstenošanai vajadzīgs. Ir jāatrisina daži praktiskas dabas jautājumi. Tā mums būs pirmā šāda veida pieredze. Tā ir ne tikai "Zaļā brīvība", kas pirmo reizi kaut ko tādu īsteno, arī mēs tam ejam pirmo reizi cauri. Esam ļoti atvērti šādai pieejai, un, domāju, tur varētu būt praktisks pienesums.
Igaunijā ir jau notikušas četras iedzīvotāju asamblejas, un katrai no tām bija cits fokuss. Arī jūs esat izvēlējušies četras tēmas, uz ko fokusēties. Kas noteica šo tēmu izvēli, vai izvēlējāties tādas, kur ir visvairāk nepieciešama palīdzība un atbalsts?
Jānis Ušča: Šīs tēmas ir balstītas kopējā problēmā, ko mēs gribam risināt.
Zaļināšanas plāns – tā ir tēma, ar ko mēs nosacīti nesen esam sākuši strādāt, taču turpināsim ar šo jautājumu strādāt vēl vienu vai divus gadus.
Četras tēmas, ar ko strādāsim asamblejā, izriet no kopējā ietvara, kur mēs esam definējuši Rīgas zaļās infrastruktūras attīstību. Šīs tēmas nav izdomātas speciāli asamblejai, mēs ar tām strādātu tāpat. Asambleja sniedz papildu iespēju, izmantojot jaunu metodi, iegūt strukturētu iedzīvotāju skatījumu un, galvenais, konkrētus priekšlikumus, kurus potenciāli arī varam iekļaut zaļināšanas plānā.
Iespējams, ir mazāki risinājumi, kurus pati kopiena var īstenot, piemēram, apzaļumot savu pagalmu vai, piemēram, iekopt dobes pie savas ēkas, bet ir kaut kādi iemesli, kāpēc tas nenotiek. Ja mēs ar iedzīvotāju asamblejas metodi varētu iegūt šāda veida idejas, identificēt problēmas, riskus, tas mums ļoti noderētu.
Iespējamie ieguvumi no iedzīvotāju asamblejas varētu būt divi: pirmkārt, atgriezeniskā saite, kas vispār ir iedzīvotāju uzmanības fokusā, kur viņi redz problēmu saistībā ar šīm tēmām un, otrkārt, rekomendācijas. Respektīvi, labums būs jebkurā gadījumā – vai nu pirmajā, vai otrajā līmenī.
Jānis Ušča: Ideālais variants būtu saraksts tādiem pārdomātiem, praktiskiem ieteikumiem.
Parunāsim mazliet par izvēlētajām četrām tēmām. Lietus ūdens risinājumi ir ļoti saprotama tēma. Vai par pārējām tēmām arī varētu sniegt mazliet plašāku kontekstu?
Jānis Ušča: Otrs virziens ir karstumsalas efekta mazināšana. Mēs zinām, ka pilsētas uzkarst nedaudz vairāk nekā piepilsētas. Karstumsalas efekts, kā tas tiek definēts arī grāmatās, ir tas, ka apbūvētā teritorijā ir siltāk nekā apkārt pilsētā esošās teritorijās. Mēs visi to zinām – atgriežoties no laukiem pilsētā, te mēdz būt siltāks, un lielā mērā tas notiek tāpēc, ka saules enerģiju uzņem gan asfalts, gan ēkas. Kaut kādos brīžos, varbūt agrā rudenī, tas pat var būt patīkami, bet vasaras vidū, kad pieredzam lielos karstuma viļņus, tas mēdz būt traucējoši.
Pamatdoma ir tāda, ka zaļās teritorijas – zāle, koki, arī ūdens virsma – uzkarst mazāk nekā, piemēram, asfalts.
Ja skatāmies uz šo problēmu no dabā balstīto risinājumu perspektīvas, mēs varam šo efektu mazināt, piemēram, apzaļumojot pilsētvidi. Piemēram, koki ielās, puķu dobes – tas viss var mazināt kopējo siltuma efektu.
Zaļināšanas plāna ietvaros mums jau ir veikta datu izpēte un interpretācija – mēs zinām, kur pilsētā ir karstumsalas. Tas, piemēram, ir Rīgas vēsturiskais centrs, Vidzemes tirgus apkārtne.
Un nākamā tēma – bioloģiskā daudzveidība?
Jānis Ušča: Ja skatāmies klimata pārmaiņu kontekstā, ir prognozes, ka, mainoties klimatam, nomainās arī sugas.
Attiecīgi var samazināties bioloģiskā daudzveidība kā tāda. Saistībā ar to redzam tādus risinājumus, kā, piemēram, pilsētas pļavas, kas, iespējams, var palīdzēt. Mēs varam runāt arī par kādām mazākām iniciatīvām. Piemēram, kukaiņu mājas, sikspārņu mājas, bišu stropi – jebkas, kas veicina dabisko daudzveidību plašākajā mērogā. Mēs varam uzstādīt putnu dzirdinātavas, putnu barotavas un tā tālāk – tas pastarpinātā veidā var veicināt bioloģisko daudzveidību.
Un ceturtā tēma – zaļo teritoriju pieejamība.
Jānis Ušča: Mēs skatāmies uz to no pilsētas iedzīvotāju perspektīvas – vai viņiem ir pieejamas zaļās teritorijas? Ne tikai labiekārtotas teritorijas, kuras sniedz rekreācijas funkciju.
Mēs runājam par jebkādām zaļām teritorijām, kuras pilda arī ekoloģisko, arī psihoemocionālo funkciju. Tas arī noteikti ir viens no mūsu mērķiem – veicināt šādu teritoriju pieejamību.
Kāda jūsu ideālajā vīzijā būs Rīga pēc 20 vai 30 gadiem?
Ingrīda Strazdiņa: Man liekas, ka cilvēcība un savstarpēja sarunāšanās ir ļoti svarīga. Arī tad, ja tu domā savādāk un es domāju savādāk, bet mēs varam sarunāties, tad mēs kopā varam izdarīt labas lietas. Manuprāt, tas ir svarīgāk par to, uz kura stūra varētu būt vēl kāds parks vai cik puķudobes, bet drīzāk, ka tā mēs protam sarunāties.
Jānis Ušča: Man tomēr zaļuma prasītos nedaudz vairāk, it īpaši, ja runājam par centrālo pilsētas daļu. Protams, manā vīzijā Rīgas ielas būtu nedaudz mierīgākas, klusākas. Arī to sniedz apzaļumojums – iespēju mazināt gan trokšņus, gan arī iepriekš pieminēto karstuma efektu. Ja mēs runājam par zaļo Rīgu plašākā kontekstā, tad man gribētos redzēt ilgtspējīgāku resursu izmantošanu.
Ingrīda Strazdiņa: Atcerējos vēl vienu lietu par nākotnes Rīgu. Mums ir arī neapbūvētas teritorijas Rīgā, un tiek uzskatīts, ka tas ir milzīgs trūkums, kas par visām varītēm ir jālabo. Bet varbūt var ieraudzīt citādāk to neapbūvētu teritoriju – varbūt tur tiešām var būt pļava, koki. Atstāt arī kādas vietas brīvas – tas nākotnes Rīgai arī ļoti piestāvētu. Lai mums nav viss blīvi apbūvēts, bet ir arī tādas kā atelpas vietas.
