Viņa informēja, ka pēc pārvietošanās virziena izskatās, ka tas devies tālāk uz Ķemeru Nacionālā parka pusi. Precīzu lāča maršrutu varētu zināt vien tad, ja tas būtu aprīkots ar GPS raidītāju, taču līdz šim Latvijā nav bijis dots tāds uzdevums.
Ezeriņa piebilda, ka lāči spēj pārvarēt ļoti lielus attālumus īsā laikā, turklāt pārvarot pat tādus dabiskos šķēršļus kā upes.
Šie Rīgas pašvaldības policijas kadri uzņemti ar termodronu, un tajos redzams lācis netālu no Buļļupes.
Kā vēstīts, Latvijā brūnie lāči (Ursus arctos) ir īpaši aizsargājami dzīvnieki. Tie ir lielākie no Latvijas plēsējiem. Lāču mātītes svarā var sasniegt 150 kilogramus, bet lāču tēviņu svars var sasniegt 300 kilogramus. Brūnā lāča dzīves ilgums var pārsniegt pat 30 gadu, un tam nav dabisko ienaidnieku. Lāči ir tipiski lielu mežu masīvu apdzīvotāji. Jauktu koku mežu zonā priekšroku dod lielāku un vecāku skuju koku un dažādu jauktu koku mežu biotopiem, kas robežojas ar aizaugušiem izcirtumiem, deguma vietām, purviem un ūdenstilpēm. Ziemas guļas migas lācis iekārto dabiskās slēptuvēs, pēc iespējas sausākās vietās un ūdens tuvumā. Ikdienā tas nav agresīvs un lielākoties izvairās no sastapšanās ar cilvēku. Cilvēkam bīstams lācis var kļūt, ja ir pāragri iztraucēts no ziemas guļas vai ir ievainots, kā arī lāču mātītes ar mazuļiem.
Ja cilvēks savvaļā pamana lāci, tam nevajag tuvoties, mēģināt to panākt vai aiztikt dzīvnieku vai tā mazuļus. Vajag iespējami ātri, bet neskrienot doties prom no tikšanās vietas. Ja lācis cilvēka klātbūtni nav pamanījis un dodas citā virzienā, jāuzvedas klusu, kamēr lācis aiziet, lai nepievērstu sev lāča uzmanību.
Ja lācis cilvēku ir pamanījis un izrāda interesi, jāatkāpjas, negriežot lācim muguru un netrokšņojot.
