Noteikti atrodas tradicionāli svinētāji – uguns mucu cēlēji un svilinātāji, tāpat ugunskuru kūrēji, ugunslēcēji, ir gaļas izstrādājumu cepēji, alus un citu dziru dzērāji, netrūks dziedātāju un dejotāju, gan jau rosās arī jāņuzāļu vācēji un Jāņu vainagu pinēji. Augu daudzveidība kā nekā ir liela.
Droši vien atrodas arī kāds "paparžzieda meklētāju" pārītis. Varbūt kāds no šiem meklētājiem dabū to, ko meklē, bet papardes zieda viņu atradumā noteikti nav. Nevienas sugas papardes taču nezied! Jau pamatskolā tikām iemācīti: papardes nav ziedaugi, tās ir sporaugi – vairojas ar sporām, kas veidojas īpašās sporu vācelītēs to lapu apakšpusē. Kad vācelītes plīst, sporas izsējas.
Varbūt dažs jāņotājs vēlas pamieloties ar meža zemenēm. Ja kāda oga izrādās negaršīga (pat pretīga), iespējams, ka ar to jau ir mielojušās blaktis, kas izdalījušas no saviem smirddziedzeriem specifisku blakšu sekrētu. (Arī citiem insektiem meža ogas garšo.)
Nav izslēgts, ka kāds cilvēks Jāņu naktī grib papriecēt acis ar spīdošajiem "tārpiņiem" – ar jāņtārpiņiem, kas nemaz nav tārpiņi, bet ir spīdvaboļu mātītes – vaboles bez spārniem. Kāpēc tad šos kustoņus sauc par "tārpiņiem"? Tāpēc, ka viņi ir līdzīgi kukaiņu kāpuriem, kurus aplami pierasts dēvēt par "tārpiem". Kāpēc šie nosaukti tieši par "jāņ" tārpiņiem? Iespējams, tāpēc, ka Jāņu naktī viņus visbiežāk ierauga. Bet Jāņu naktī viņus visbiežāk ierauga tādēļ, ka citā laikā latvieši dzimtenes ārēs naktīs mazāk uzturas – retāk redz spīdošās spīdvaboļu mātītes. Dienās tās nespīd, tāpēc ir grūti atrodamas.
Lai kāds būtu iemesls atrasties dūmu biezi neklātās teritorijās, jāatceras: malu malās savas potenciālās barotavas – siltasiņu kustoņus (tostarp mūs – cilvēkus) – gaida pietuvojamies asinskāras dzēlējodu mātītes. Latvijā mīt apmēram trīs desmiti šo kukaiņu sugu.
Gaišajā diennakts laikā, īpaši, ja ir silts, pastāv liela iespēja, ka cilvēkam asinskārē uzmācas kāda no bezmaz trīsdesmit pie mums mītošo dunduru sugu mātītēm.
Arī trīs sugu zirnekļveidīgie – ērces (ganību jeb suņu ērce, taigas ērce un ornamentētā pļavērce) – ir vispāratzītas cilvēku asiņu sūcējas. Turklāt cilvēkus viņas apdraud nopietnāk nekā odi un dunduri. Īpaši bīstami šie posmkāji ir to cilvēku veselībai, kuri nav vakcinēti pret ērču encefalītu.
Savukārt, ja debesis virs galvas ir skaidras, bez lietus mākoņiem un ja arī rasas nav, tomēr jūsu miesa nez no kurienes saņem pilienveida slapjumus, tad tūdaļ nebrīnieties, bet vispirms pārbaudiet, vai vainīgi nav putu cikāžu kāpuri, kas izdala īpašu šķidrumu, ko saputo ap sevi. Tie nav asinskāri vai citādi bīstami, bet var pārsteigt ar savu samērcēt spēju. To radītā šķidruma parasti pietiek gan pašiem, gan zināmā mērā arī kāda cita radījuma (tostarp jāņotāja) paslapināšanai.
Vasaras saulgriežos esot jāpeldas pret sauli tekošā upē vai vismaz kādā ezerā, vai – pieticīgākā situācijā – jāvārtās rasā. Ja citas valgmes tuvumā nav, varbūt cikāžu kāpuru putas var lieti noderēt?
Vasaras saulgriežos Latvijas daba ir pilnā plaukumā. Neliksim kādam tās segmentam priekšlaikus sākt novīst.
Atrodoties ārpus lielākām apdzīvotām vietām, vērts paturēt prātā ieteikumu: "Nekliedz! Tu neesi pilsētā."
Pirms ierīkot apmetni līgošanai, pirms iekurt ugunskuru, vērts ieklausīties, ieskatīties – pārliecināties, vai negrasāties netīši traucēt dzīvniekiem, kuri jūsu izraudzītajā vietā jau ir pamanījušies organizēt uzturēšanās vietu saviem pēcnācējiem.
Kaut kādas civilizācijas paliekas pēc līgošanas Latvijas ārēs diemžēl allaž tiek atstātas, bet katrs no mums zināmā mērā var ietekmēt, cik daudz to ir.
Aizraujoši stāsti par dabu
