RAKSTA CEĻVEDIS:
Nāve augu pasaulē
Tas, ka zaļā zāle pamazām zaudē savu krāsu un pavasarī tā jau ir kļuvusi par kūlu, nevienu nesatrauc. Tas ir normāls dabas cikls. Augi ir izplatījuši sēklas, citiem apakšā saglabājas sakņu sistēma, un pavasarī tie piedzimst no jauna. Bet augu valsts nav tikai zāle, puķes un krūmi.
Aplūkojot pēdējās vētras "Kristija" sekas Ķemeru mežā, skatam paveras kritalas – guloši miruši koki, un varētu teikt, ka nāve ir visapkārt. Tomēr tik vienkārši un piezemēti nevajadzētu vērtēt. "Ja šādā mežā ieiet mazliet ar dabas cilvēka aci un ar mazliet biologa aci, tad var ieraudzīt, ka tā nemaz tik ļoti liela postaža nav. Vētras dabā ir pastāvējušas miljoniem gadu; vētras postījumi nav nekas. Daba ir visu iemācījusies salikt pa vietām, un principā nāve ir neatņemama dzīvības cikla sastāvdaļa," uzsvēra Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja Agnese Balandiņa.
Kritalas ar laiku apsūnos, un tajās iemājos citādas dzīvības formas nekā augošā kokā.
"Var teikt, ka nokritis koks ir pat savā ziņā dzīvāks nekā dzīvais. Ir vesela virkne radībiņu, kas to vien ir gaidījušas, lai rastos šādi apstākļi, lai būtu daudz kritušu koku, lai beidzot viņi tiek pie tās dzīvības," skaidroja Balandiņa.
Tas nozīmē, ka mežā kritis koks vairāk būtu jāuzlūko kā vērtība, nevis kā kaut kas, kas bojā skatu.
No nāves nevar izbēgt arī sēnes. Tās sēnes, kas nav nolasītas vai apēstas, ar laiku sakrītas, un to dzīve beidzas. Patiesībā jau nekas nav beidzies, jo tur apakšā ir sēņu micēlijs. Un, kad apstākļi to ļaus, atkal zemes virskārtā tiks dzītas augšā jaunas sēnes. Sēnes ir atsevišķa organismu grupa. Tās nav ne augi, ne dzīvnieki. Atšķirībā no augiem tām nav hlorofila, un tās nespēj pašas veidot organiskās vielas.
Nāve bezmugurkaulnieku pasaulē
Bezmugurkaulnieki aptver vairāk nekā 90% no visām dzīvnieku sugām. Tie ir kukaiņi, gliemji, vēžveidīgie, zirnekļi, tārpi un tā tālāk. Kukaiņu dzīves ilgums, salīdzinot ar cilvēku, atšķiras dramatiski. Piemēram, viendienītes dzīvo no dažām minūtēm līdz 10 dienām.
Taču Balandiņa aicina izprast, ka tā nav traģēdija: "Katram no mums ir dabā kaut kāda sava noteikta loma. Arī kukaiņi šo lomu izpilda, bet izpildīšanas laiks vienkārša cilvēka acīm var šķist neadekvāti īss. Taču tas ir no mūsu viedokļa raugoties. Dabā viss notiek tieši tā, kā daba to ir paredzējusi. Ir laiks dzīvot, un ir laiks mirt, tēlaini izsakoties."
Kukaiņu dzīves attīstības cikls ir ļoti interesants. Daļu savas dzīves laika tie pavada kūniņā un kā kāpuri. Sals un ziema ir brīdis, kad liela daļa kukaiņu iet bojā. Katra suga ir atšķirīgi pielāgojusies tam, kā pārziemot, kā dzīvi vēlāk – pavasarī – turpināt. Ir pat kukaiņi, kas salā izstrādā antifrīzu, lai nesasaltu. Dažiem kukaiņiem aiziet bojā tikai viena konkrēta dzimuma īpatņi, bet citi ierušinās un pārziemo. Līdz ar to arī odi, tāpat kā ērces, nākamgad būs.
Dabas centra vadītāja pievērš uzmanību cilvēku ieradumam uzkopt teritorijas, nogrābjot visas lapas: "Aizvien vairāk tiek runāts par to, ka lapas ir ļoti svarīgas dažādām radībiņām, dažādiem organismiem, lai pārlaistu ziemu. Tāpēc ir ieteicams lapas nesagrābt."
Lapas ziemā ne tikai dod patvērumu dzīviem organismiem, bet arī, izejot trūdēšanas ciklu, bagātina augsni.
Starp citu, ne jau ziemas sals ir lielākais bieds dzīvajai dabai.
"Atkušņos vairāk aiziet bojā dzīvo organismu nekā tādā klasiskā ziemā, jo gadās tā, ka tādos nopietnos atkušņos pamostas tie, kuriem nav jāpamostas, un pēc tam viņus atkal sagaida aukstums," skaidroja Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) pārstāvis Artūrs Jansons.
Nāve mugurkaulnieku pasaulē
Mugurkaulnieku pasaule – tie ir zīdītāji, abinieki, putni, zivis un rāpuļi. Vairāk apskatīsim tieši zīdītājus un putnus. Liela daļa šo dzīvnieku, ja vien nav devušies miegā, ziemā dabā ir sastopami. Rudens un ziema ir drošākais laiks, kad doties dabā, jo īsti nevienu nevaram iztraucēt, kā tas ir perēšanas un mazuļu laikā. Tomēr ir viens izņēmums – sikspārņi. Sikspārņiem ziemā ir tik dziļa miega forma, ka tie aptur visus ķermeņa procesus.
Lai sikspārņus nepamodinātu, ziemā noteikti nevajadzētu līst smilšakmens alās, jo, kā uzsvēra Balandiņa, cilvēki var radīt atkušņa apstākļus:
"Pietiek ar to, ka tur ieiet cilvēku grupa. Temperatūra alā uzreiz palielinās par dažiem grādiem. Sikspārnis var domāt, ka ir pavasaris, un tad viņš pamostas. Visi mūsu sikspārņi pārtiek no kukaiņiem. Kukaiņu ziemā faktiski nav. Sikspārnis ir patērējis savas ļoti dārgās enerģijas rezerves, un viņš var aiziet bojā."
Bet ar putnu piebarošanu jābūt uzmanīgiem. Piebarošana ir nepieciešama cilvēkam, nevis putnam. Daba jau ir ieplānojusi, ka daļa no populācijas ziemā aizies bojā, jo jāizdzīvo ir tikai stiprākajiem.
"Nevar būt tā, ka mēs trīs dienas barojam un tad nedēļu ne – ai, mums ceļojums, mēs braucam slēpot, nebarosim tagad. Putni pierod, ka vienā konkrētā vietā ir pieejama barība. Šis izdzīvošanas instinkts viņiem ir tāds, ka – mēs esam sapratuši, ka te ir barība, mēs tālu nekur prom nelidojam, taupām enerģiju, paliekam šeit. Un pēc garām, aukstām ziemas naktīm, īpaši, kad ir lielie sali, viņi var izvēlēties turpināt gaidīt barību, jo tā taču visu laiku tur bija," skaidroja Balandiņa.
Galu galā tiem var nepietikt enerģijas atrast jaunu barību. Ja barojam, tad barojam katru dienu bez izņēmuma, tāpat kā savus mājdzīvniekus.
Dzīvniekiem, kas iet bojā, ir līdzīgs stāsts kā kritušiem kokiem.
"Jebkurš miris organisms dabā ir sākums vai turpinājums citiem dzīviem organismiem, kuri apēd to, kas ir nomiris, sadala viņu pirmreizinātājos, un viņu uzkrāto enerģiju atgriež atpakaļ dabā, un dzīve turpinās. Neatkarīgi no tā, vai dzīvnieciņam bija smukas, asarainas acis, vai tā bija kaut kāda, iespējams, čūska, kas nevienam nepatīk," skaidroja Jansons.
Interesanti, ka maitēdājiem organisms izstrādā speciālus enzīmus, kas pasargā tos no saindēšanās, barojoties ar bojāgājušajiem dzīvniekiem. Daba spēj tikt galā ar līķi līdz pat molekulu līmenim. Nekas pāri nepaliek, nekas nav lieks. Uzreiz pēc dzīvnieka nāves ierodas kukaiņi, lai iedētu līķī oliņas. Kāpuri, kas izšķiļas, veic līķa sadalīšanas funkciju, bet procesu pabeidz baktērijas un sēnes.
Te mēs nonākam pie lielā jautājuma. Vai tiešām visus savainotos savvaļas dzīvniekus vajag glābt, ja jau dabai to mirstīgās atliekas ir pat nepieciešamas?
Balandiņa atzīst – lai arī cilvēciski šāda vēlme ir saprotama, glābjot savvaļas dzīvniekus, reizēm cilvēks var nodarīt vēl lielāku postu: "No dabas viedokļa ir jāatceras, ka tas viss dabā tā ir bijis, un katru dienu, katru sekundi dabā kāds iet bojā, un katru sekundi to bojāgājušo kāds atrod, uzlasa, ir priecīgs, paēdis un dzīvo tālāk."
Speciālisti arī aicina aizdomāties, kāpēc cilvēki nav vienlīdz līdzjūtīgi pret visiem dzīvniekiem, jo dabā nav jēdzienu – skaists un neglīts.
"Mēs ļoti mīlam glābt tos, kas ir smuki, pūkaini, skaistām acīm, bet mēs ne tik ļoti mīlam glābt tos, kuri izskatās, cilvēkuprāt, riebīgi. Dabā ir dzīvnieki vai ir dzīvs organisms. Viņš ir tāds, kāds viņš ir. Skaistumu mēs esam piešķīruši ar savu sapratni par estētiskām vērtībām," norādīja Jansons.
Kad gribas pažēlot ievainotu stirnu, Balandiņa iesaka paturēt prātā, ka arī citiem dzīvniekiem ir izsalkuši mazuļi: "Ir smuki mazulīši lapsiņām, ir smuki mazulīši – pūkaini – vilkiem, lūšiem. Viņi visi ir izsalkuši, viņiem visiem gribas ēst. Dabā tā ir iekārtots, ka kāds iet bojā, kāds viņu apēd, tur nav nekā lieka, ir aprite."
