"Pētījums tika veikts trīs valstīs – Lietuvā, Spānijā un Čehijā. Viņi šo pētījumu veica blakus atkritumu dedzinātavām vai koģenerācijas stacijām. Un divus gadus, 2021. un 2022. gadā, saistītās vides organizācijas, kas bija partneri šajā projektā, palīdzēja ievākt trīs veidu paraugus – olu čaumalas vietējās lauku saimniecībās, skujas no skuju kokiem un sūnas," pastāstīja Doškina.
Paraugi tikai ievākti trīs kilometru rādiusā ap atkritumu dedzinātavām, un tajos tika identificētas divas cilvēkiem kaitīgas vielas – dioksīni un furāni.
"Šie pētījumi divus gadus pēc kārtas uzrādīja tādus nedaudz satraucošus rezultātus par to, ka šo atkritumu dedzinātavu apkaimē tiek atrasti noturīgie organiskie piesārņotāji.
Tas ir tāds salīdzinoši svešs termins, bet, kā izrādās, Latvijā šīs vielas identificētas jau pasen un ir rīcības plāns, kā ar tām cīnīties un tās ierobežot, bet principā tās jebkurā daudzumā cilvēkam ir bīstamas, kancerogēnas," norādīja Doškina.
Savukārt Šteinberga iebilda, ka atkritumu dedzinātavas visā Eiropas Savienībā tiek uzraudzītas, no tām tiek ņemti paraugi, bet dioksīni un furāni var rasties arī tad, ja atkritumus dedzina mājsaimniecībās.
"Ja tā ir reglamentēta dedzināšana ar iekārtām, ja tiešām tiek ņemts vērā viss tas, kas ir rakstīts gan direktīvās, gan iekārtu ekspluatācijas noteikumos, tad šiem furāniem un dioksīniem praktiski nevajadzētu būt," uzsvēra Šteinberga.
"Bet, līdzko mēs sākam neregulēti dedzināt atkritumus visdažādākajos veidos mājsaimniecībās, tad tie furāni un dioksīni rodas pat simtkārt vairāk, nekā mums ir droši. Arī meža degšana rada šāda veida piesārņojumu. Patiesībā jebkas, kas deg. Dažāda veida rūpnieciskās ražošanas, cementa ražošana, kokapstrāde, dažādu materiālu ražošana rada šīs emisijas. Tas nav tik vienkārši diemžēl," viņa skaidroja.
Savukārt Doškina norādīja, ka bažas par šo vielu izplatīšanos tieši no atkritumu dedzinātavām rada, viņasprāt, novecojuši normatīvi.
"Iemesls, kāpēc bažas ir pamatotas, ir viens slikts fakts par izmešu mērījumiem. Izmešu mērījumu robežlīnija nav mainījusies 33 gadus. Tātad pirms 33 gadiem tika noteikts, cik daudz dioksīnu un furānu var atrasties šajos atkritumu dedzinātavu skursteņos, gāzēs, un tie nav mainīti. Kāpēc tā, es jums nevaru izstāstīt. Tas noteikti ir pētījumu trūkums vai varas, valdības gribas trūkums, bet tā tas ir Eiropas Savienības regulā, un man tas liek domāt par to, ka mēs 33 gadu laikā esam virzījušies zinātnē un attīstībā tik tālu, ka zinām daudz ko, ko pirms tam nezinājām," viņa vērtēja.
Šteinberga piebilda, ka izmešu normu robežlīniju nosaka Pasaules Veselības organizācija, kas tiešām šos uzstādījumus nav mainījusi. Viņas vērtējumā konkrētais pētījums nav pietiekami plašs, lai no tā izdarītu secinājumus par atkritumu dedzinātavām.
"Es droši vien nebalstītos uz šo vienu pētījumu, jo es arī ar to iepazinos, un man nav tāda viennozīmīga skaidrība, ka visur var vainot dedzinātavas. Man ir ārkārtīgi labs piemērs par emisiju izmaiņām vispār visās Eiropas valstīs, kur, salīdzinot ar 90. gadu, vislielākais furāna un dioksīna pieaugums ir tieši Rumānijā un Grieķijā – valstīs, kurās nav nevienas dedzinātavas," viņa norādīja.
