Jāpagaida augusts
Vērtējot šī gada sēņu ražu mežos, Dāniele norādīja, ka uz sēnēm var cerēt tikai tajās vietās, kur trāpījušas lokālās lietus gāzes.
"Notiek tā, kā katru gadu – tur, kur līst, tur sēnes aug, bet tur, kur nelīst, tur sēnes neaug. Jāņem vērā tas, ka vasarai raksturīgie nokrišņi parasti ir pērkona lieti, kas ir ļoti lokāli, un tur var būt atšķirības pat viena pagasta robežās. Mēs jau te Rīgā redzam, kā tas ir, kad vienā pilsētas galā līst, bet otrs gals lietu nav redzējis nez cik ilgi," skaidroja Dāniele.
Viņa vērtēja, ka šogad jūlijs patiesībā ir mazliet mitrāks nekā citus gadus, jo vēl pirms pāris gadiem ir bijušas vasaras, kad jūlijā un augustā lietus vispār tikpat kā nav bijis.
"Šobrīd salīdzinoši ar ļoti sausajiem gadiem ir labāk, bet pārsvarā jau tas sēņu laiks tomēr sākas augustā – tā masveidīgi.
Pa kādai sēnei, pa kādai bekai jau ir kopš maija vidus, jūnijā gaileņu jau bija samērā daudz, bet jūlijs patiesībā pagaidām no jūnija ļoti neatšķiras," norādīja Dāniele.
Protams, tas nenozīmē, ka mežā nevar atrast pa kādai pirmajai bekai vai baravikai, bet līdz kārtīgai sēņu ražai vēl nedaudz jāpagaida, atzina mikoloģes.
Par to, kur un cik labi aug sēnes, uzzināt var arī no sociālajiem tīkliem, atklāja Meiere. Viņa novērojusi, ka šogad aktīvāk par sēnēm pagaidām ziņo kurzemnieki.
"Ir vairākas "Facebook" grupas, kurās sēnes jau ik pa laikam bija parādījušās. Vienu brīdi Kurzemē bija sēņu reģioni. Šobrīd sāk nedaudz parādīties [ziņas] arī no citiem reģioniem, bet vispār laikam pagaidām ir diezgan švaki," atzina Meiere.
Nevajag būt pārāk badīgiem
Kā katru gadu, mikoloģes atgādināja, ka Latvijā aug arī indīgas un cilvēku veselībai kaitīgas sēnes, tostarp pasaulē indīgākā sēne – zaļā mušmire.
"Ja tev ir jautājums, vai šī sēne ir ēdama, tad šī sēne nav ēdama. Ja cilvēkam rodas šaubas, tātad priekš tevis šī sēne nav ēdama," uzsvēra Dāniele.
Jaunu ieteikumu sēņotājiem nav, joprojām jāpieturas pie tā, ka grozā jāliek tikai tās sēnes, par kurām nekļūdīgi zini un esi pilnīgi pārliecināts, ka tā ir ēdama.
"Nekādus jaunus likumus mēs nevaram izgudrot. Liec grozā tikai to, ko tu pilnīgi droši, labi, nekļūdīgi pazīsti jebkurā stadijā – gan jaunu, gan vecu šo sēni pazīsti. Rūpīgi ir jāapskatās dažādas pazīmes. Ja ir šaubas, vai tā gadījumā nav mušmire, ir jāapskatās kātiņa pamatne – mušmirei ir bumbulis, maksts pie kātiņa pamatnes," norādīja Dāniele.
Tāpat mikoloģe ieteica nelasīt izmēra ziņā pavisam mazas sēnītes, kuru cepurītes nemaz vēl nav atvērušās, un nereti nemaz nav iespējams pateikt, kas tā vispār par sēni.
"Nevajag būt tik badīgiem un nevajag tos mazulīšus lasīt, kamēr nevar pateikt, kas tas tāds īsti ir," pauda Dāniele.
Sabiedrībā bieži izplatītais mīts – kamēr sēnes mazas, tās visas ir ēdamas, ir aplams, uzsvēra Meiere. Tās ir pilnīgas muļķības, jo sēnes sastāvs jau nemainās atkarībā no tā, vai sēne ir jauna vai veca.
Tāpat nevajadzētu uzticēties arī dažādām tautas metodēm par to, kā pārliecināties, vai sēne ir indīga vai nav. Vienīgais veids, kā zināt, ka sēne ir ēdama, ir to pazīt, uzsvēra mikoloģes.
Par dzīslkāta bekām
Jau vairākus gadus arvien biežāk sēņotāji ziņo, ka Latvijas mežos sastopama dzīslkāta beka. Arī šogad tā jau manīta. Lai gan oficiāli invazīvas sugas statuss Latvijā šai sēnei vēl nav piešķirts, pēc būtības varētu teikt, ka dzīslkāta beka tāda ir, norādīja Meiere.
"Lai to oficiāli pievienotu pie invazīvajām sugām, būtu jāpierāda, ka tā izspiež vietējās sugas. Tā kā mums nekāda monitoringa nav, kur nu vēl zem zemes, jo to mikorizu (augstāko augu saknes un sēņu micēlija simbioze – red.) jau nevar nomonitorēt tik viegli, tad, jā, mēs varam domāt, ka tā izspiež vietējās sugas, bet pierādījuši to neesam. Līdz ar to pilnīgi oficiāli par invazīvu mēs to īsti nevaram saukt, bet tā pilnīgi noteikti ir svešzemju suga, kas Latvijā strauji ienāk un izplatās," skaidroja Meiere.
Protams, daudzi cilvēki ir dalījušies ar saviem personīgajiem novērojumiem, ka tajās vietās, kur agrāk augušas sviesta bekas un baravikas, tagad aug tikai dzīslkāta bekas, atzina Dāniele.
