Tā ir sena šķirne, kas izveidojusies 16. gadsimtā, sakrustojot skotu ganu suņus ar ievestajiem Polijas zemienes aitu suņiem un Ungārijas aitu suņiem komandoriem. Aitu ganīšanā un pārdzīšanā lēmumi bārdainajam kollijam bieži vien bija jāpieņem pašam, negaidot tiešas saimnieka komandas, tāpēc tie tiek uzskatīti par gudriem un patstāvīgiem suņiem.
Marita Gintere ar bārdaino kolliju audzēšanu un šķirnes popularizēšanu nodarbojas jau vairāk nekā 20 gadus. Tam, ka šķirne nav populāra, viņa piekrist negrib, uzsverot, ka tas tikai Latvijā un tikai pagaidām.
"Eiropā viņi ir ļoti populāri,
Anglijā ir jāgaida vairāki gadi rindā, lai dabūtu kucēnu, un nebūt ne izstāžu suni – viņus tiešām ņem ģimenēs kā kompanjona suņus.
Es domāju, ka Latvijā vienkārši nezina [šos suņus], ir redzējuši pa gabalu. [Domā], ka smuks plušķains krancītis, un vienkārši šo šķirni nezin," sprieda bārdaino kolliju eksperte.
Interese par kollijiem Maritai radusies agrā bērnībā, iedvesmojoties no kino: "Sākums bija garspalvainie rudie kolliji – "lesijas". Daudzu bērnu sapnis, tai skaitā manējais.
Četrpadsmit gadu vecumā nostrādāju visu vasaru siltumnīcā un nopelnīju savu pirmo garspalvaino kolliju."
Gadu gaitā suņu šķirņu mode mainījās, kolliji no ielām pazuda, bet Marita savai bērnības mīlestībai palika uzticīga. Līdz kādā suņu izstādē Helsinkos blakus viņas rudajiem kollijiem vieta tika ierādīta citādiem kollijiem – bārdainajiem. Maritai viņi iepatikās: "Pirmais bija izskats. Es tādus suņus nebiju redzējusi. Tad lasīju – arī šķirnes apraksts patīkami pārsteidza. Draudzīgi ar bērniem un citiem mājas mīluļiem, veselīgi, nav prasīgi ne barības, ne kopšanas ziņā, enerģiski, moži."
Pēc pāris gadiem Marita tika pie sava pirmā bārdainā kollija kucēna: "Tajā laikā man noteicošais bija suņa raksturs, jo bija mazi bērni mājās.
Es zināju, ka gribu tādus suņus, lai pie maniem bērniem var nākt draugi un man nav jāuztraucas, ka mans suns jāliek voljērā, ka kaut kas varētu notikt."
Bārdainā kollija kucēns tika meklēts divus gadus, kamēr Marita atrada uzticamu audzētāju. "Nekad neesmu pieļāvusi citādāku domu – ja es izvēlos šķirnes suni, tad es pērku no šķirnes pazinēja, kur es zinu, kas ir vecāki, ka vecākiem ir veiktas gan visas veselības pārbaudes, gan ķermeņa pārbaudes, gan viss, viss. Un es dabūju to, ko es pērku, nevis ko attālināti līdzīgu," uzsvēra Marita.
Ar bārdaino kolliju kucēniem kļūdīties var diezgan viegli, jo mazie kucēni nav garspalvaini. Garā spalva viņiem izaug tikai gada vecumā. "Kad cilvēki, ieraugot kucēnu, prasa, kāda šķirne, un es saku, ka tas ir bārdainais kollijs, tad ir bijis tā, ka uz mani žēli paskatās: "Ak, nabadzīte, ko viņai ir iesmērējuši kollija vietā," stāstīja Marita.
Bārdainie kolliji ir suņi, kuri piemēroti arī iesācējiem: "Viņi ir jāsocializē un jāaudzina ģimenē. Ģimenē audzinot, viņš pieņem ģimenes dzīvesveidu, pielāgojas tam, un jūs viņu izaudziniet pēc sava ģīmja un līdzības, kā jūs gribiet."
Bārdaino kolliju pielāgošanās ir fenomenāla – viņš var gan lielāko dienas daļu gulēt uz dīvāna, gan priecāties, ja saimnieks nolēmis kopā ar viņu doties pastaigā kalnos. Pamata apmācība, protams, ir vajadzīga, bet pārspīlēt nevajag: "Vislabākā sadarbība būs tad, ja viņam ļaus pašam izdomāt, ko darīt.
Ja jūs mācīsiet "stāvi, guli, sēdi", viņš to darīs, bet bez entuziasma
kā zaldātiņš. Tas nav šim sunim piemērots."
Vairāk par komandām bārdainajiem kollijiem patīk saimnieka atzinība – viņam ir svarīgi redzēt, ka saimnieks paveikto ir pamanījis un novērtē.
Tā kā pēdējās paaudzes bārdainie kolliji dzīvo kā kompanjoni, ganīšanas instinkti pamazām zūd. Ganīt aitas viņi vairs negrib. "Mēs mēģinājām. Nebija tā, ka viņa pilnībā nereaģētu, es būtu varējusi viņu mācīt tālāk, bet nebija arī tā, ka viņa ar baigo sajūsmu tās aitas ganīja," pieredzētajā dalījās saimniece.
Ja saimniekam gribas kaut ko aktīvu, tad bārdainajam kollijam var piedāvāt agility (suņu veiklības – no angļu val.) sportu. "Viņš ir viegls, lunkans, viņam ir visi fiziskie dotumi, lai veiksmīgi tajā darbotos," atzina Marita.
Bārdaiņa garā spalva liek domāt, ka tās mešanas laikā mājā valda katastrofa. Marita apgalvo, ka tā nav:
"Zīdainā spalva viņam izaug pēc gada vecuma, apakšā ir pavilna. Tajā brīdī, kad viņš met pavilnu, tā smuki paliek tajās garajās spalvās, un, kamēr jūs ar ķemmi neskarieties klāt, viņa uz dīvāna nenonāk."
Maritas ieskatā lielākā bārdaino kolliju vērtība ir viņu raksturs. "Tie ir fantastiski mīļi suņi. Man ļoti patīk, ka viņi vienmēr ir priecīgi, gatavi sadarboties, gatavi skriet, gatavi iet. Nav viņš tāds sadrūmis, sliktā garastāvoklī. Un varētu teikt, ka šie suņi praktiski nenoveco – ja suni uztur fiziski normālā formā, izstādē jūs nepateiksiet atšķirību starp četrus un deviņus gadus veciem suņiem," stāstīja Marita.
