Niedres kā papildu filtrs ūdens attīrīšanai
Latvijas Valsts ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts Jānis Šīre, stāvot pie Slocenes upes Tukuma pievārtē, rāda – cik vien tālu acis spēj saskatīt, redzami labības lauki, starp tiem retu viensētu puduri un augstsprieguma elektrolīnija.
"Šī upe skaitās valsts nozīmes ūdens noteka. Tā ir savulaik taisnota, ir meliorācijas sistēmas sastāvdaļa. Šis padziļinājums, dīķis ir virszemes plūsmas mākslīgais mitrājs," stāsta Šīre.
Pie kājām ir plānu ledu pārvilkusies ieplaka. Slocenes upe ievadīta tādā kā katlā, kas palēnina upes plūdumu un kur notiek ūdens attīrīšanās.
"Tam ir dziļais gals, kur ieplūst straume, tur nosēžas augsnes daļiņas, kas ir ūdenī. Seklūdens zonā ir sastādītas niedres, tās darbojas kā filtrs, te notiek dažādi bioloģiskie procesi. Slāpekļa savienojumi tiek izvākti, ūdens attīrās," skaidro Šīre.
Tālāk Slocene plūst jau daudz tīrāka, nekā bijusi.
Tādu pašu ūdens attīrīšanas funkciju dabā pildītu purvi. Tos likvidējot intensīvās lauksaimniecības vārdā, pēc kāda laika, izrādās, jāmeklē šādi risinājumi.
"Jāattīra tāpēc, ka, diemžēl, barības vielu ieplūdes no lauksaimniecības teritorijām ir viena no būtiskām problēmām, kas pasliktina Latvijas ūdeņu ekoloģisko kvalitāti," saka eksperts.
Ūdens kvalitātes uzlabošanā ieguldīti 14,5 miljoni eiro
Šīre vada 2020. gadā uzsākto Eiropas Savienības līdzfinansēto projektu "Life Good Water IP", kura dalībnieki astoņus gadus meklē dažādus risinājumus virszemes ūdens kvalitātes uzlabošanai Latvijā, ieguldot 14,5 miljonus eiro.
Šobrīd ūdens nav pienācīgi tīrs divās trešdaļās mūsu ezeru un upju. Iemesli ir gan slāpekļa un fosfora savienojumu nonākšana ūdenī, gan arī dažādi cilvēku veikti "uzlabojumi" – aizsprosti, meliorācija, krastu nostiprinājumi, kas maina ūdeņu dabisko tecējumu, ietekmējot arī dabas veidotās dzīvotnes.
Šīres darba grupa mēģina uzlabot ūdens kvalitāti sešās upēs un trīs ezeros: Ēdā, Zaņā, Aucupē, Slocenē, Aģē un Mergupē, kā arī Saukas, Lubāna un Papes ezeros.
Meliorētās teritorijas apsaimnieko VSIA "Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi", tāpēc Slocenes paplašināšanu ar lauksaimniecības zemju īpašnieku bija vienkārši sarunāt. Izveidotais mitrājs – vismaz 100 metrus garš un 20 metrus plats – nodots ekspluatācijā tikai pagājušajā rudenī. Abi tā gali ir nostiprināti ar akmeņiem, tas ir arī jākopj, appļaujot niedres un regulāri iztīrot seklo daļu. Par to arī atbildēs Zemkopības ministrija.
Atbraucot pēc dažiem gadiem, dziļā daļa izskatīsies pēc dīķa, bet seklā būs aizaudzis niedrājs, stāsta vides speciālists.
"Ja visas upes iztaisnojam, mēģinot cīnīties ar plūdiem, un visu lieko ūdeni strauji aizvadām, tad sākas problēmas, ko dabiskie mitrāji risināja," paskaidro Šīre.
"Ūdens šajā ātrajā aizplūšanas procesā nespēj normāli attīrīties, un upēs un ezeros nonāk ūdens, kas ir piesārņots vai satur paaugstinātu barības vielu koncentrāciju. Mēs zemes mēslojam, lai lauksaimniecības kultūras augtu daudz labvēlīgākos apstākļos. Tas pats notiek upēs un ezeros," saka eksperts.
Sāk dominēt viendabīgas ūdens augu sugas, kas izplešas lielā ātrumā. Izzūd augi un dzīvnieki, kam vajadzīgs straujš, auksts, tekošs ūdens, kas ir bagāts ar skābekli.
Latvijā, lai efekts dabai būtu nozīmīgs, būtu vajadzīgs ap 1000 mākslīgo mitrāju, ko vēlams būvēt upju augštecēs, stāsta Šīre, automašīnā dodoties uz vēl vienu "Life Good Water IP" jauno mitrāju – Slocenes pietekā Vašlejā. "Tie principi, kādi bija pirms 100 gadiem, vairs nedarbojas, mums ir jāmeklē citi risinājumi."
Mitrājus ierīko paši
Teritorijas, kas cēlu mērķu vārdā tika atņemtas dabai, daudzviet esot vērts atkal mākslīgi pārpurvot, lai atgūtu mitrāju ekosistēmas. Tas notiek gan Rietumeiropā, gan arī Amerikā. Mākslīgie "purviņi" kļuvuši ļoti populāri Zviedrijā, kur Šīre bijis pieredzes apmaiņā. Ziemeļu kaimiņiem pat izveidojies jauns hobijs: slidot kailsalā pa to ledu.
Zviedrijā lielo lauksaimniecības zemju īpašnieki paši apzinās, ka viņu saimnieciskā darbība atstāj ietekmi uz vidi, tālab ir ar mieru mitrājus ierīkot saviem spēkiem vai ar dažādu fondu palīdzību. Viņi priecājas, ka šos purviņus sāk apdzīvot putni, abinieki un kukaiņi.
Latvijā arī nākotnē gaidāmi valsts atbalsta mehānismi mitrāju ieviešanai, taču izpratne par to vajadzību pagaidām neesot liela.
Piemēram, Vašlejā pie Vienības ciema, kur mitrājs iekārtots līdzās grants karjeram, ekspertu izvēlēta bijusi pavisam cita vieta, bet ar sākotnējo īpašnieku nebija iespējams vienoties, tādēļ nācās pārcelt uz mazāk piemērotu vietu. "Objekts ir īstenots un dos plānoto rezultātu," piebilst Šīre.
Mitrāji arī zem zemes
Senākie mākslīgie mitrāji Latvijā izveidoti jau 2003. un 2004. gadā, stāsta Latvijas Biozinātņu tehnoloģiju universitātes Mežu un vides zinātņu fakultātes prodekāne Linda Grīnberga. Tādi tiek būvēti arī zem zemes – sadzīves notekūdeņu attīrīšanai. Nereti virszemes un pazemes veidojumi tiekot arī kombinēti.
"Pazemes plūsmas mitrājos procesi notiek rupjas smilts, grants filtra materiāla iekšpusē. Bet no ārpuses redzam niedru lauku," stāsta Grīnberga.
Pirmie sadzīves notekūdeņu mitrāji, kuros galveno darbu veic baktērijas, iekārtoti Tērvetē, Salas pagastā, Pedvālē un Tīnūžos.
"Tie gan nebija paši veiksmīgākie, izņemot Tīnūžus, jo Latvijā nebija skaidrs, kā tos pareizi būvēt un apsaimniekot. Tagad mēs to ceļu esam nogājuši, tiem var uzticēties," atzīst Grīnberga.
Mitrājiem liela loma plūdu novēršanā
Latvijā dominējošā domāšana par mitru vietu nevēlamību ir jālauž, uzskata arī biedrības "Zaļā brīvība" bioloģiskās daudzveidības eksperts Valters Kinna, kurš uzrauga Eiropas Savienības fondu naudas izmantošanu plūdu risku novēršanā. Un arī šeit mitrājiem esot milzīga loma.
"No tiem pētījumiem, kas Latvijā ir pieejami par palieņu lomu plūdu risku mazināšanā, ir zināms – ja Daugavas videsteču palieņu nebūtu, tad situācija tajā pašā Jēkabpilī, iespējams, būtu daudz sliktāka.
Palienes ir spējīgas uzkrāt lielu ūdens daudzums un būtiski ietekmēt ūdens līmeni lejtecē," skaidro Kinna.
Austrijā ar palieņu īpašniekiem augšpus lielām pilsētām pat noslēgti kompensāciju līgumi, lai tie ļauj saviem laukiem applūst un tādā veidā pasargā pilsētu iedzīvotājus.
"Protams, mēs vēl esam sākumstadijā – Latvijā ir sena meliorācijas prakse, kam arī nav tik viegli mainīties. Protams, ir likumdošanas akti, kas nosaka, cik daudz drīkst applūst lauksaimniecības vai meža zemes. Tos noteikti vajadzētu atjaunināt, ņemot vērā mūsdienu zināšanas. Integrēt "zaļo infrastruktūru" aizvien vairāk," norāda Kinna.
Pēdējo 50 gadu laikā pasaulē kopumā izzuduši vairāk nekā 35% mitrāju, to platības samazinās ar trīs reižu lielāku ātrumu nekā meži, ziņo Latvijas Dabas fonds. Palieņu pļavas arī pie mums saglabājušās vien nepilnos 0,3% teritorijas. Latvijā tomēr ir pat sešas starptautiskas nozīmes dabīgo mitrāju vietas – Papes mitrāji, Engures ezers, Ķemeru Nacionālais parks, Ziemeļu purvi, Lubāna mitrājs, Teiču un Pelečāres purvi.
