Cilvēkiem līdzās dzīvojošos dzīvniekus biologi dēvē par sinantropiem. Sinantrops (no grieķu syn – kopā un ànthròpos – cilvēks) tulkojumā nozīmē: tāds, kas blakus cilvēkam. Tātad radījums, kas pielāgojies dzīvei cilvēka tiešā tuvumā cilvēka būtiski pārveidotās ainavās.
Klasiski sinantropi ir zvirbuļi. Tie ir sastopami dažāda izmēra pilsētās, lielu pilsētu nomalēs, kā arī apdzīvotās vietās lauku apvidū – ciematos, nepamestās viensētās un fermās.
Zvirbuļi iemanījušies ierīkot ligzdas visvisādos tukšumos, teiksim, ēku nišās, plaisās, ventilācijas caurulēs, tāpat zem jumta šīfera, dakstiņiem, skārda, arī koku dobumos, ļoti bieži dažāda izmēra putnu būros, vecās čurkstu ligzdās, balto stārķu ligzdu žagaru krāvumos un daudzās citās vietās. Latvijā zvirbuļi pamanās izlolot pēcnācējus divas trīs reizes sezonā.
Šie putni pie mums sastopami diezgan bieži. Joprojām bieži, taču manāmi retāk nekā agrākos laikos, jo zvirbuļiem no cilvēkiem, pirmkārt, vajag nevis vietas ligzdošanai, kā varētu šķist, bet gan viegli iegūstamu barību. Nepieciešamais ēdiens šiem putniem pieejams tur, kur cilvēki daudzveidīgi kopj zemi, brīvi tur mājlopus, kur visu pašu neapēsto ļaudis nenobēdzina cieši noslēdzamos atkritumu konteineros. Tādu vietu pie mums kļūst arvien mazāk.
Vizuāli zvirbuļi tur, kur joprojām dzīvo, parasti tiek atpazīti starp citiem putniem pēc salīdzinoši necilā brūnpelēkā vai pelēkbrūnā spalvu pamattērpa. Vēl viņiem raksturīga relatīvi maza astīte, īsas kājiņas un diezgan masīvs knābis.
Akustiski šo putniņu klātbūtni nodod raksturīgā kolektīvā čivināšana. Zvirbuļi ir sabiedriski dzīvnieki – uzturas un čirkst bariņos vai vismaz pulciņos.
Zīmīgi, ka Latvijā mīt trīs atšķirīgi apspalvoti zvirbuļi. Iepazīsim tos!
Mājas zvirbuļa tēviņš ir lielākais no mūsu zvirbuļiem – tas zīmīgi atšķiras no mātītes.
Mājas zvirbuļa tēviņam ir tumši pelēka galvas virsa, kastaņbrūna galvas sānu augšdaļa, pelēkbalti vaigi, kā arī melns laukums zem knābja un uz kakla (vairošanās periodā tas iesniedzas arī krūšu augšdaļā, bet pēc tam no krūtīm pazūd, paliek tikai pakaklē). Melni, iegareni plankumiņi apņem putniņa acis. No neliela attāluma abpus galvai saskatāmi divi sīki, balti pleķīši – viens virs acs, otrs aiz acs. Mātītei visu šo minēto pazīmju nav.
Apspalvojuma krāsa spārnu virspusē ir pamatā brūna, ar melniem izraibinājumiem un baltu šķērssvītriņu. Muguras un rumpja apakšpuses spalvas – gaiši pelēkas. Melni ietonēta aste.
Acis dzīvniekam tumši brūnas, knābis vairošanās sezonā melns, pēc tam kļūst brūns.
Mājas zvirbuļa mātīte ir nedaudz mazāka par tēviņu. Viņai, kā jau minēts, nav daudzkrāsainā rotājuma uz galvas un uz krūtīm. Galvas virsa mātītei brūna. Citur, kur abu dzimumu krāsojums būtiski neatšķiras, mātītes ķermeņa apspalvojums tomēr mazāk spilgts par tēviņa spalvu tērpu.
Mājas zvirbuļa mātītei raksturīga gaiša, plata uzacs svītra, tiesa, tā ir neizteikta, blāva. Acis mātītei brūnas. Arī knābis ir brūns, bet ar gaišdzeltenu pamatni.
Ārpus vairošanās sezonas putnu tērps ir neuzkrītošāks, gaišāks. Lidoņi izskatās noplukušāki.
Mājas zvirbuļa abu dzimumu jaunie īpatņi (tāpat, kā tas raksturīgi daudzu citu sugu putniem) zināmu laiku ārēji ļoti līdzinās mātītēm, bet ir apspalvoti blāvāk un to krāsojumā nemaz nav melno toņu.
Tātad jau aplūkoti divi ārēji dažādi zvirbuļi – mājas zvirbuļa tēviņš un mājas zvirbuļa mātīte. Kurš ir trešais?
Lai atbildētu, jāapskata citas radniecīgas, augumā nedaudz mazākas sugas pārstāvis – lauku zvirbulis.
Abu dzimumu lauku zvirbuļi pirmajā acu uzmetienā ir nedaudz līdzīgi mājas zvirbuļu tēviņiem.
Būtiski, ka šai sugai, atšķirībā no mājas zvirbuļa, nav izteikts dzimumdimorfisms, proti, tēviņa un mātītes apspalvojums ir vienāds. Arī sezonālās ārējās izmaiņas ir nenozīmīgas.
Lauku zvirbuļa galvas augšpuse ir gaiši kastaņbrūna, uz baltajiem vaigiem iezīmējas mazs, bet uzkrītošs, melns pusmēness formas plankumiņš. Ap putna kaklu stiepjas skaidri saredzama, relatīvi plata, sniegbalta josla. Zem knābja atrodas neliels melns laukumiņš. Spārnu virspuses apspalvojums ir brūns, ar melniem izraibinājumiem un divām gaišām šķērssvītriņām. Ķermeņa apakšdaļa pamatā bāli pelēka, ar okera nokrāsu sānos. Lauku zvirbuļa acis ir tumši brūnas, knābis – tumši pelēks vai melns. Jauno putnu krāsojums blāvāks nekā vecajiem putniem.
Tātad dažādi zvirbuļi: mājas zvirbuļa tēviņš, mājas zvirbuļa mātīte un jebkura dzimuma lauka zvirbulis. Ar barību dāsnās vietās var būt ieraugāmi visi vienviet.
Aizraujoši stāsti par dabu
